Vangažu Melkertu uzkalniņkapi

Atrašanās vieta: Inčukalna novads, Vangaži, pie «Melkertiem». Ap 200 m RZR virzienā no šīm mājām smilšainā priedulājā, 50—100 m no Gaujas senlejas krasta un 50—100 m no mazākas upītes gravas, atrodas trīs kapu uzkalniņi, bet 290 m uz ziemeļaustrumiem no tiem — atsevišķi stāvošs ceturtais.

Periods: I g.t.p.m.ē. - 6.gs.

Kapu veids: uzkalniņkapi

Apbedījumu veids: skeletkapi

Piederība: lībieši

Izmēri: diametrs ir 16-19 m, augstums - 1,2-1,5 m.

Skaits: 4 uzkalniņi

Kapu piedevas: Savrupatradumos ieguva trīs uzmavas cirvjus, trīs nažus, piecus šķēpu galus vai to fragmentus, vienu bronzas stopa saktu ar lāpstas pēdu un vienu bronzas spirālīti. 

Kad un kas pētījis: Latvijas PSR ZA Vēstures institūts sadarbībā ar Siguldas novadpētniecības muzeju no 1970. g. 4. līdz 17. maijam izpētīja vienu uzkalniņu

Literatūra: Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1970. gada pētījumu rezultātiem. R.,1971

Apraksts: Senāku rakumu stipri postītie uzkalniņi noplacinājušies, izplūduši. Izrakumiem izraudzīja grupas pirmo uzkalniņu, kas šķita mazāk postīts. Šā Z-D virzienā nedaudz ovālā, 17x19 m lielā un ap 1,5 m augstā kapu uzkalniņa centrā iezīmējās līdz 0,15 m dziļš iedobums - aizmilzusi senu rakumu bedre. uzkalniņa centrālajā daļā atklājās tumša, jaukta zeme, bet malās — gaiši dzeltenas smiltis. Norokot 0,35-0,55 m biezu uzbēruma kārtu, zem tās konstatēja kādu pamatvirsmu ar tumšu, pelnus un sīkas oglītes saturošu zemi. Uzkalniņa malās atsedzās akmeņu riņķis, kam diametrs Z-D virzienā ir 11,0 m, A-R virzienā - 10,5 m. Rokot dziļāk atklājās pamatzeme - pirmatnējās augsnes kārta, kas vietām saturēja deguma pēdas - pelnus un sīkas oglītes. Darba gaita rādīja, ka šai vietā atsegts divkāršs uzkalniņš: pirmais - apakšējais un vēlāk tieši virs tā celtais otrais. Ceļot pirmo uzkalniņu, uz pamatzemes nokrauts akmeņu riņķis 11,0x10,5 m diametrā. Tas celts no galvas lieluma un lielākiem akmeņiem, sevišķi lielus noliekot stāvus austrumu, dienvidaustrumu, dienvidu, dienvidrietumu un rietumu virzienā. Šo lielo akmeņu starpās mazākie vietām gulēja divās kārtās. Uzkalniņa ziemeļu daļā akmeņi bija izlauzti, un te riņķa uzbūvei izsekot nevarēja. Akmeņu riņķa norobežotajā laukumā nekonstatēja ne ugunskuru vietas, ne apbedījumus. Daži kalcinēti kauli lika domāt, ka uzbērums varbūt sedzis centrā situētu ugunskapu, kas izpostīts, rokot bedri, kura iesniedzās zem uzkalniņa vēl pamatzemē.
Neieguva arī nekādu kapa piedevu, bet pēc analoģijas ar dažiem 19. gs. pētītajiem uzkalniņiem var pieņemt, ka apakšējais uzkalniņš radies I gadu tūkstoti p. m. ē.
Kad šā uzkalniņa virsmā jau bija izveidojusies augsnes kārta, tieši virs tā celts jauns uzkalniņš. Tam
izmantots agrākais akmens riņķis. Sākot apbedījumus, pirmā uzkalniņa augšdaļa nolīdzināta, tad izpildīti iesvētīšanas ugunsriti. Apbedot mirušos, veidots jauns uzbērums, kas pārklājis riņķa akmeņus un sasniedzis 16 m diametru. Mantraču radīto postījumu dēļ uzbērums noplacis un izplūdis;
tā sākotnējais augstums nebija nosakāms. Uzkalniņā guldītie apbedījumi pilnīgi sapostīti, cik vērojams, no to piedevām paņemot bronzas priekšmetus.
Izpētītā uzkalniņa apakšējā un augšējā daļā konstatētās apbedīšanas tradīcijas atbilst citos Gaujas lejteces šī tipa I gadu tūkstoša p. m. ē. un m. ē. sākuma pieminekļos vērotajām. Tas var liecināt par vienas kultūras nepārtrauktu attīstību šajā novadā.