Atrašanās vieta: Doles salas ziemeļu daļā, uz smilšainas strēles, ko veidoja Daugavas senais krasts un sena, mūsdienās grūti pamanāma attekas gultne, pie Kalnaķivutu mājām. Nav saglabājies - tagad šī vieta atrodas zem spēkstacijas ūdenskrātuves ūdeņiem netālu no turbīnu zāles.
Kapu veids: līdzenais kapulauks
Apbedījumu veids: skeletkapi, ugunskapi
Piederība: Auklas keramikas kultūras cilšu pēcteči - balti
Skaits: 261 apbedījums (231 skeletkaps, 20 ugunskapi)
Kapu piedevas:
Paražas:
Mirušie parasti guldīti uz muguras, retāk - saliekti uz sāniem, bet 17 mirušie apbedīti sasieti. Atrasti arī pāru apbedījumi.
Pastāvēja mirušo apbedīšanas orientācijas rituāls. No 236 apbedījumiem, kuriem tika noteikta apbedījuma orientācija, 212 bija apbedīti virzienā austrumi-rietumi. Iespējams, ka tas norāda uz Saules kulta pastāvēšanu - mirušo galvas novietotas uz saullēkta (austrumu) pusi. Tomēr nav izslēgts, ka orientācijas izvēle bija Daugavas tecējuma virziens (mirušie guldīti paralēli upei tecējumam ar galvām pret tās izteces vietu).
Mirušie parasti guldīti uz muguras, retāk - saliekti uz sāniem, bet 17 mirušie apbedīti sasieti. Atrasti arī pāru apbedījumi.
Pastāvēja mirušo apbedīšanas orientācijas rituāls. No 236 apbedījumiem, kuriem tika noteikta apbedījuma orientācija, 212 bija apbedīti virzienā austrumi-rietumi. Iespējams, ka tas norāda uz Saules kulta pastāvēšanu - mirušo galvas novietotas uz saullēkta (austrumu) pusi. Tomēr nav izslēgts, ka orientācijas izvēle bija Daugavas tecējuma virziens (mirušie guldīti paralēli upei tecējumam ar galvām pret tās izteces vietu).
Foto: Andrejs Vasks
Piezīmes: dažus gadsimtus pēc kapulauka izmantošanas beigām - 1.g.t.p.m.ē. šajā vietā iekārtota apmetne. Iespējams, apmetnes iedzīvotāji ticēja kapulaukā apbedīto spējai stiprināt apmetnes drošību. Uzceltā pilskalna kultūrslānis pasargāja kapulauku no vēlāko laiku postījumiem. Arī kultūrslāņa biezums (2-3 m) ievērojami mazināja atmosfēras un nokrišņu postošo ietekmi, tāpēc kauli bija lieliski saglabājušies.
Kapulauka vieta izvēlēta sausā, augstā, smilšainā Daugavas krastā, kas ir analoģisks tradicionālai lopkopju-zemkopju apmetnes vietas izvēlei Kapulauka vietas izvēle atbilst arī daudz vēlākam priekšstatam par kapsētu, kuru latviešu folklora sauc par "smiltaini" vai "smilšu kalniņu".
Kapulaukā vīriešu un bērnu apbedījumi koncentrējās noteiktās vietās, turpretim sieviešu kapu izvietojums noteiktās kapulauka daļās nebija novērojams. Nepastāvēja arī atsevišķu ģimeņu teritorija kapulaukā, kas nozīmē, ka šajā laikā turpināja pastāvēt iekšēji vāji saistītās pāru ģimenes un apbedīšanas tradīcijās vadījās no kopienā dominējošajiem asinsradniecības principiem - apbedot vienā vietā asinsradiniekus, šajā gadījumā - vīriešus. Tie veidoja kopienas kodolu, bet sievietes bija ienācējas no citām kopienām. Bērni līdz 8 gadu vecumam, ja bija apbedīti kopā ar pieaugušo, tad tas bija vīrietis, un tas nozīmē, ka bērni bija kopienas tēva dzimtas pārziņā un tāpēc mirušos bērnus apbedīja kapulauka "vīriešu daļā". Bērni tika apbedīti kopā noteiktos kapulauka rajonos. Dažos šādos rajonos apbedītie bērni bija līdz 7-8 gadus veci, citos - no 7-8 līdz 14-16 gadiem. Šādās vecuma grupās pirmatnējās tautas iedalīja savu sabiedrību.
Ķivutkalna kapulaukā ir pirmie Baltijā atrastie apbedījumi vienkoču zārkos. Bija iespējams arī noteikt zārka izmērus, noteikt koka veidu, no kā zārks izgatavots, ka arī noskaidrot tā izgatavošanas veidu. Katram mirušajam kapulaukā tika rakta atsevišķa bedre, kuras dziļums bija no 15-120 cm. Bedrēm bija taisnstūra forma ar noapaļotiem galiem, un to izmēri bija dažādi (bērnu 100x40 cm un lielākas, pieaugušo - līdz 270x100 cm). Attiecībā uz birituālo apbedīšanas veidu ir diezgan skaidrs, ka kremācija ir vēlāka parādība,jo daļa ugunskapu vēl atgādina inhumācijas tradīcijas, proti, mirušā kremētās paliekas tika ievietotas garenā koka šķirstā, kaulus cenšoties sakārtot anatomiskā kārtībā (t.s. kremētie skeletkapi). Vēlāk šo praksi vairs nepiemēro un kremācijas paliekas ievieto apaļās kriju (?) vācelēs. Uz ugunskapiem kā vēlāku praksi norāda arī tas, ka dažos gadījumos ugunskaps bija ierakts virs skeletkapa, pēdējo nebojājot. Ugunskapi, kas bija ievietoti garenajos koka šķirstos, ierokot nekad nebija skāruši citus agrākos apbedījumus. Tas liecina, ka virs zemes bija saglabājušās kapu zīmes. Tajos gadījumos, kad kremācijas paliekas tika ievietotas apaļā kriju vācelē, tās ierokot, dažkārt tika postīti agrākie apbedījumi; var pieņemt, ka šajā laikā dažas kapu virszemes zīmes vairs nebija saglabājušās, tāpēc apbedītājiem bija jāvadās pēc citiem orientieriem, kas ne vienmēr bija pietiekami precīzi, un tāpēc, ugunskapu ierokot, dažkārt tika skarti senākie apbedījumi.
Kapulauka vieta izvēlēta sausā, augstā, smilšainā Daugavas krastā, kas ir analoģisks tradicionālai lopkopju-zemkopju apmetnes vietas izvēlei Kapulauka vietas izvēle atbilst arī daudz vēlākam priekšstatam par kapsētu, kuru latviešu folklora sauc par "smiltaini" vai "smilšu kalniņu".
Kapulaukā vīriešu un bērnu apbedījumi koncentrējās noteiktās vietās, turpretim sieviešu kapu izvietojums noteiktās kapulauka daļās nebija novērojams. Nepastāvēja arī atsevišķu ģimeņu teritorija kapulaukā, kas nozīmē, ka šajā laikā turpināja pastāvēt iekšēji vāji saistītās pāru ģimenes un apbedīšanas tradīcijās vadījās no kopienā dominējošajiem asinsradniecības principiem - apbedot vienā vietā asinsradiniekus, šajā gadījumā - vīriešus. Tie veidoja kopienas kodolu, bet sievietes bija ienācējas no citām kopienām. Bērni līdz 8 gadu vecumam, ja bija apbedīti kopā ar pieaugušo, tad tas bija vīrietis, un tas nozīmē, ka bērni bija kopienas tēva dzimtas pārziņā un tāpēc mirušos bērnus apbedīja kapulauka "vīriešu daļā". Bērni tika apbedīti kopā noteiktos kapulauka rajonos. Dažos šādos rajonos apbedītie bērni bija līdz 7-8 gadus veci, citos - no 7-8 līdz 14-16 gadiem. Šādās vecuma grupās pirmatnējās tautas iedalīja savu sabiedrību.
Ķivutkalna kapulaukā ir pirmie Baltijā atrastie apbedījumi vienkoču zārkos. Bija iespējams arī noteikt zārka izmērus, noteikt koka veidu, no kā zārks izgatavots, ka arī noskaidrot tā izgatavošanas veidu. Katram mirušajam kapulaukā tika rakta atsevišķa bedre, kuras dziļums bija no 15-120 cm. Bedrēm bija taisnstūra forma ar noapaļotiem galiem, un to izmēri bija dažādi (bērnu 100x40 cm un lielākas, pieaugušo - līdz 270x100 cm). Attiecībā uz birituālo apbedīšanas veidu ir diezgan skaidrs, ka kremācija ir vēlāka parādība,jo daļa ugunskapu vēl atgādina inhumācijas tradīcijas, proti, mirušā kremētās paliekas tika ievietotas garenā koka šķirstā, kaulus cenšoties sakārtot anatomiskā kārtībā (t.s. kremētie skeletkapi). Vēlāk šo praksi vairs nepiemēro un kremācijas paliekas ievieto apaļās kriju (?) vācelēs. Uz ugunskapiem kā vēlāku praksi norāda arī tas, ka dažos gadījumos ugunskaps bija ierakts virs skeletkapa, pēdējo nebojājot. Ugunskapi, kas bija ievietoti garenajos koka šķirstos, ierokot nekad nebija skāruši citus agrākos apbedījumus. Tas liecina, ka virs zemes bija saglabājušās kapu zīmes. Tajos gadījumos, kad kremācijas paliekas tika ievietotas apaļā kriju vācelē, tās ierokot, dažkārt tika postīti agrākie apbedījumi; var pieņemt, ka šajā laikā dažas kapu virszemes zīmes vairs nebija saglabājušās, tāpēc apbedītājiem bija jāvadās pēc citiem orientieriem, kas ne vienmēr bija pietiekami precīzi, un tāpēc, ugunskapu ierokot, dažkārt tika skarti senākie apbedījumi.
Kad un kas pētījis:
Literatūra:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru