Liepkalna kapu uzkalniņš

Atrašanās vieta: Umurgas pagasts, Limbažu novads, Liepkalna morēnu grēdas dienvidaustrumu virsotnē, biezi apaudzis krūmiem un kokiem

Periods: vēlais bronzas laikmets - agrais dzelzs laikmets (1.g.t.p.m.ē. beigas)

Kapu veids: akmeņseguma kapu uzkalniņš ar akmens šķirstu kapiem. 

Apbedījumu veids: skeletkapi

Piederība: Baltijas somu (?)

Izmēri: diametrs 14-15 m, augstums 1.25 m, perimetrs — 49,40 m.

Skaits: 1 uzkalniņš

Kapu piedevas: kapu inventāra pilnīgs trūkums. Vēlāka ziedojuma sastāvā ietilpa dzelzs uzmavas cirvis datējams ar 5.—7. gs., šķēpa gala smailes fragments, saliekts lapasveida uzmavas šķēpa gals ar izceltu vidusšķautni un slaidu lapas formu.

Paražas: Visā laukumā, lai attīrītu vietu, ko ierobežo akmeņu riņķis, tika kurināti ugunskuri. Pēc tam akmeņu riņķa iekšpusē 2 m platā joslā tika salikts krāvums 1-3 kārtās. Visā uzkalniņa uzbūvē vērojama ZR—DA orientācija, tā bija orientēts arī centrālais šķirsts.

Kad un kas pētījis: 40. gados vietējie iedzīvotāji (E. Bušs v. c.) uzkalniņā veikuši amatieru izrakumus. 70—120 cm dziļumā viņi atrakuši pelnu un ogļu slāni un dažus akmeņus (0 25 cm). E. Buša ziņojumu pārbaudīja arheologs P. Stepiņš, kurš arī sniedza pirmās sīkākās ziņas par uzkalniņa uzbēruma raksturu. 1962. g. uzkalniņu apskatīja J. Graudonis un tā ziemeļu daļā konstatēja triju saimniecības bedru pēdas, kā arī granīta akmeņus, kurus varēja redzēt bedru sienās un uzkalniņa perifērijā. J. Graudonis izteica pieņēmumu, ka piemineklis varētu būt akmeņseguma kapu uzkalniņš ar akmeņšķirstu kapiem. 

1981.gadā izrakumus veikusi T. Berga

Literatūra: T.Berga. Liepkalna kapu uzkalniņš//Arheoloģija un Etnogrāfija, XV, 1987

Akmeņu riņķis ar ieeju kapulaukā

Apraksts: 1981.g. uzkalniņš bija apaudzis ar krūmiem un kokiem, bija redzamas vairākas granīta laukakmeņu virsotnes, kas pacēlās apmēram 20 cm virs zemes. Sevišķi labi bija pamanāmi trīs laukakmeņi, kuri bija orientēti rietumu, ziemeļrietumu un dienvidaustrumu virzienā. 55 cm attālumā no uzkalniņa robežas atradās liels sarkana granīta laukakmens, precīzi orientēts uz ziemeļiem, raugoties no uzkalniņa centra. Akmeņu riņķa iekšpusē bija 2 m plats akmeņu krāvums, kas ietvēra centrālo laukumu. 

Centrālajam laukumam, ko norobežoja akmeņu krāvums, bija regulāra apļa forma diametrā 5 m. Zem akmens krāvuma apbedījuma pēdas netika konstatētas. Uzkalniņā veidošana norisa šādi: apmēram 10 m lielā laukumā ticis noņemts humusa slānis, pēc tam laukums padziļināts par 8 cm. Tad laukums norobežots ar vertikāli novietotu lielu laukakmeņu riņķi, aizpildot spraugas ar mazāka izmēra akmeņiem. DA daļā tika atstāta 1,5 m plata ieeja. Pēc tam akmeņu riņķa iekšpusē 2 m platā joslā tika salikts krāvums 1-3 kārtās. Krāvums nebija regulārs un, domājams, nebija arī vienlaicīgs. Akmeņu riņķis neatradās pie pašas uzkalniņa robežas, bet gan 2 m no tās. Par senāko uzskatāms centrālais apbedījums: mirušo guldīja vāji izteiktā akmens šķirstā, kuru veidoja ZR-DA virziena orientēti akmeņi. Blakus apbedījumam un virs tā tika kurināti rituālie ugunskuri, vēlāk apbedīti vēl 2 mirušie un kurināti ugunskuri. Tad viss laukums apbērts ar mālsmilti, kas sajaukta ar sīkām oglītēm. 5.-7. gs. uzkalniņa uzbērumā tika ierakts ziedojums.