Akmens laikmets (9.g.t.p.m.ē.-2.g.t.vidus p.m.ē.). The Stone Age (c. 9000 BC - 2000 BC)

 

Akmens laikmets Latvijā ilga no 9. g. t. līdz 2. g. t. vidum p. m. ē. Pirmie ienācēji - ziemļbriežu mednieki apmetnes veidoja  pie vietām, kur pārvietojās dzīvnieki, parasti, ūdens tuvumā. Pirmās apmetnes bija nelielas, mobilas, tās apdzīvoja noslēgtas cilvēku grupas, kas sastāvēja no pāru ģimenēm ar līderi priekšgalā. Senākā zināmā apmetne ir Salaspils Laukskolā.


   Akmens laikmetam raksturīgi ir līdzenie skeletkapi, kad mirušais tiek guldīts pamatzemē ieraktā kapa bedrē izstieptā stāvoklī uz muguras. Parasti apbedīti pa vienam, bet ir sastopami arī pāru un grupu apbedījumi. Sievietes un vīrieši apbedījumos guldīti pretējos debespušu virzienos. Mezolīta laikā tas parasti bija D-ZA, ZA-DR virziens. Šā laika  apbedījumos konstatē simbolisku kapa piedevu - okeru - dabisku krāsu, kas sastāv no dzelzs oksīdiem un māla un ir no gaiši dzeltenas līdz sarkanbrūnai krāsai. Versija par okera lietošanu kapos ir, ka sarkana krāsa simbolizē asinis.

  Mezolīta sākumā (7700.-4500. g. p. m. ē) apmetnes bieži tika mainītas, bet uzlabojoties eksistenciālajiem apstākļiem, radās apmetnes, kas pastāvēja pat vairākus tūkstošus gadu. Apmetnes ir veidotas pie ūdeņiem - Zvejnieku II apmetne pie Burtnieku ezera un Sūļagala apmetne pie Lubānas ezera, pie Lielā Ludzas, Dagdas, Usmas u.c. ezeriem. Joprojām tās bija noslēgtas cilvēku grupas ar pāru ģimenēm un savu vadoni. 

 Zvejniekos pie Burtnieku ezera kultūrslāņa apakšējā horizontālā 1.1-1.2 m dziļumā atrasts Austrumbaltijā senākais vidējā mezolīta apbedījums (ap 7. g. t. p. m. ē.), kur mirušais guldīts ar galvu pret ziemeļaustrumiem, uz muguras izstieptā stāvoklī un rokām gar sāniem. Ap mirušo bērts sarkanais okers, bet starp kājām nolikts šķēpa gals no kaula. Pēc antropologu pētījumu veikšanas, mirušais vīrietis bijis aptuveni 25 gadus vecs, gara auguma (172,54 cm), seja neparasti plata un augsta, stipri profilēta, tātad ziemeļeiropeīdās rases pārstāvis, kas pēc formas atbilst dolihokrāno (gargalvaino) antropoloģisko formu lokam. Apbedītais mednieks atgādina Skandināvijas mezolīta laika iedzīvotājus, kas pieder Maglemoses un Ertebeles kultūrām.

   Vēlā mezolīta apbedījumu kapu piedevās konstatēts ar medībām un zveju saistītu līdzi doto priekšmetu klāsts, piemēram, mežacūku zobu piekariņi uz pieres, bet ap kaklu - aļņa zobu piekariņi. Alnim kā nozīmīgākajam medījamajam dzīvniekam bija liela simboliska nozīme šajā periodā.

   Agrā neolīta apbedījumu izpēte turpat Zvejniekos rāda, ka mirušie kapu bedrēs guldīti izstieptā stāvoklī uz muguras. Parasti tie ir individuāli apbedījumi, bet sastopami arī 2 vai vairāk mirušie vienā kapa bedrē. Roku novietojums dažāds - gar sāniem nostieptas, saliektas abas vai viena, novietotas uz krūtīm. Mirušo orientācija kapulaukā dominējoši ir austrumu un rietumu virziens. Arī neolītā turpinās okera izmantošana apbedīšanas rituālā - tas kaisīts gan uz mirušā ķermeņa, gan tikai uz galvas vai kājām. Apbedīšanā izmantoti akmeņi, kas novietoti kapa galos, dažos gadījumos mirušais pārklāts ar tiem. Samērā maz atrodamas līdzi dotās lietas.
   Ap 4. g. t.p. m. ē. Latvijas teritorijā no ziemeļaustrumiem ienāk t.s. ķemmes-bedrīšu kultūras pārstāvji, kas tiek uzskatīti par Baltijas somu priekštečiem. Šajā laikā turpināja pastāvēt esošās apmetnes, kā arī ienācēji veidoja jaunas. Ienācēji arī apmetās ūdens tuvumā, pat blakus (Kvāpāni 1 un Kvāpāni 2) vietējiem iedzīvotājiem, kas varēja veicināt kultūru mijiedarbību. Vērojama vismaz daļas vietējo iedzīvotāju izstumšana no viņu ierastajām apdzīvotajām vietām. Ienācēju ietekme parādās arī Zvejnieku kapulauka apbedījumos - gan kā apbedīto antropoloģiskā materiāla izmaiņas, gan apbedīšanas paražas. Mirušie glabāti gan apmetnes teritorijā, gan ārpus tās kapulaukā. Tika raktas 0,5 līdz 2.3 m platas ovālas kapu bedres, kuru platums bija atkarīgs no mirušo skaita. Tāpat tika izmantots okers, bet kā interesanta kapu piedeva jāmin māla maskas un dzintara ripas uz acīm. Pieauga teritorijas apdzīvotības blīvums. Jaunās kultūras iespiešanās vērojama arī kapulaukā pie Zvejnieku apmetnes, kur mezolītā un agrajā neolītā apbedīti apmetnes iedzīvotāji. Arī vēlāk apbedīšana te turpinājās, šim nolūkam izmantojot apmetnes senāko daļu. Tur kopā ar vietējiem iedzīvotājiem apbedīti arī ķemmes-bedrīšu keramikas kultūrai piederošie iedzīvotāji. Infiltrācijas procesa sākums atsedzas jau 4.gt.p.m.ē, kad kapulauka vidusdaļā pirmoreiz parādījās skaitliski lielāks apbedījumu grupējums. Abu - vietējās un ienākušās - kultūru mijiedarbība atainojas arī Zvejnieku kapulauka materiālos. Ir vērojama arī tāda parādība kā jauni kultūras aizguvumi vietējā iedzīvotāju vidē. Iespējams, ka agrajā un vidējā neolītā mainījās mezolītiskās tradīcijas un izzuda iedzīvotāju grupējumu ar noteiktu antropoloģisko tipu piesaiste viņu kādreizējām kultūras tradīcijām. Īpaši skaidri to redzam kādā Zvejnieku kapulauka apbedījumā, kurā apbedītais pēc sava fiziskā tipa piederējis Narvas kultūras cilšu tipam, bet viņa kapa piedevās parādās jaukta tipa kultūras iezīmes.

Šajā periodā sabiedrības pamatā bija dzimtas kopiena, kas sastāvēja no asinsradiniekiem un tos vienoja kopīgs darbs. 

   3. g. t. beigās un 2. g. t. sākumā pirms mūsu ēras Latvijas teritorijā no D, DR, DA ienāca auklas keramikas jeb laivas kaujas cirvju kultūras pārstāvji un tie uzskatāmi par pirmbaltiem (indoeiropieši). Viņiem bija pazīstama primitīvā zemkopība, tie audzēja aitas un kazas, un bija saistīti ar pastāvīgu pārvietošanos. Tādēļ ir maz  zināmas šo cilšu dzīvesvietas. Antropoloģiski viņi pieskaitīti pie eiropeīdā masīvā tipa ar samērā augstu un platu seju. To apmetnes atrastas Matkules Tojātos, Garozas Ruteniekos, Jūrmalas Vārnaskrogā u.c. 

 Apbedīšana saliektā stāvoklī ir raksturīga auklas keramikas kultūras pārstāvjiem. Apbedījumi pārstāvēti ar līdzenajiem apbedījumiem kapulaukos, kur līdzi mirušajam dots māla trauks ar auklas vai skujiņas rotājumu, bet vīriešiem līdzi dots arī pulēts akmens vai ķīļveida cirvis. Kapulaukos apbedīto skaits bija neliels - līdz 10 apbedījumiem, bet parasti tikai viens vai daži kapi.

   Zinātniece Marija Gimbutiene (Gimbutas) savā grāmatā "Balti aizvēsturiskajos laikos" raksta: "Indoeiropiešu kultūras cilvēku apbedīšanas paražas atšķīrās no Senās Eiropas paražām. Kurgānu kultūras cilvēku iebrukums Viduseiropas austrumdaļā sākās 5.g.t.p.m.ē., bet ap 3000.g.p.m.ē. jauni iebrukuma viļņi pilnīgi sagrāva Seno Eiropu. Eiropa indoeiropeizējusies asimilācijas ceļā."
   Indoeiropiešu kultūra dienvidaustrumu Baltijā veidojusies, asimilēdamās ar vietējo Narvas kultūru. No Piemares kultūras vēlāk tālāk attīstījās arī Rietumlatvijas bronzas un agrā dzelzs laikmeta kultūra, kuru saista ar rietumbaltiem. Narvas kultūras substrāts noteica rietumbaltu kultūru.
   Ziemeļbaltijā sastopami tā paša tipa kapi un keramika. Vīrieši apbedīti kopa ar laivveida akmens cirvjiem un krama nažiem. Jaunatnācēji apmetās līdzās ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras iedzīvotājiem - medniekiem un zvejniekiem, kuri bija radniecīgi Vidusurālu un Rietumsibīrijas somugriem. Mednieku un zvejnieku kopienu sadursmes ar lopkopjiem bija parasta parādība, bet tikpat daudz starp abām pusēm pastāvēja arī sadarbība.

   Akmens laikmetā pie apmetnēm atradās arī kapi. Kreiču kapulauks atradās apmetnei tieši blakus, bet Aborā -1 un Kvāpānos-2 tieši apmetnē. Šajos kapulaukos kopā ar mirušajiem, kas bija apbedīti veco tradīciju garā, bija arī apbedījumi, kur mirušais bija apbedīts saliektā stāvoklī, kas liecina, ka auklas keramikas kultūras tradīcijas tika pārņemtas arī bēru paražās. Visus saliektā stāvoklī apbedītos tomēr nevar uzskatīt par tipiskiem šīs kultūras pārstāvjiem, jo vairumā gadījumu apbedījumos nav auklas keramikas trauku un akmens kaujas cirvju. Arī apbedīto antropoloģiskais tips liecina par vietēju izcelsmi.

   Neolītā sabiedrības pamatā jau bija dzimtas kopiena - mednieku un zvejnieku kopiena, kurus vienoja radniecība un kopīgs darbs. Ienācēji kopienā bija ieprecētie no citām dzimtām.

Akmens laikmeta apmetnes bieži tika pārvietotas, meklējot labākas medību un zvejas vietas, tādēļ to kultūrslānis izrakumos ir grūti konstatējams. Savukārt apbedījumos akmens laikmeta beigās samazinās okera lietošana. Mirušo orientācija apbedījumos parasti ir A-R virzienā.

Akmens laikmeta demogrāfiskais modelis iegūts no Zvejnieku kapulauka materiāla:
   Akmens laikmeta sabiedrības demogrāfiskā modeļa pamatā ir pieaugušo cilvēku izteikta dominante. Pieaugušie sabiedrības locekļi 5.-4. gt.p.m.ē. bija apmēram 63% no kopējā iedzīvotāju skaita, bērni apmēram 37%. Bija liels vīriešu skaita pārsvars pār sieviešu skaitu (62% pret 38%), ko var izteikt arī ka t.s. maskulinizācijas indeksu 1.63. Domājams, ka senajās sabiedrībās tā bija parasta parādība.
   Vidējais dzīves ilgums senākajā akmens laikmeta sabiedrībā, ievērojot bērnu mirstību, bija ļoti zems, tikai 18 gadi. Tomēr apbedīto vīriešu vecums svārstās no 18 līdz 45 gadiem, vidēji sasniedzot 30.7 gadus. Visbiežāk šajā laikā vīrieši miruši vecumā no 26 līdz 30 gadiem (46.2% gadījumu). Samērā augsta mirstība vērojama arī vecumā no 31 līdz 35 gadiem (19%). Tātad vīriešiem kritiskais posms dzīvē bija brieduma gados. Tik īss mūžs izskaidrojams ar mednieku visai bīstamo dzīvesveidu, kā arī ar akmens laikmeta sanitāri nehigiēniskajiem apstākļiem. Kopumā mezolītā vīriešu un sieviešu vidējais mūža garums Latvijā ir bijis gandrīz vienāds - 30.3 gadi. Apbedīto sieviešu vecums - no 18 līdz 41 gadam. Visbiežāk sievietes, līdzīgi vīriešiem, mira vecumā no 26 līdz 30 gadiem (41%), arī no 31 līdz 35 gadiem (27%). Lielākā bērnu mirstība vērojama vecumā līdz 8 gadiem - gandrīz 75% no mirušajiem bērniem. Sieviešu un bērnu skaita proporcijas šajā laikā, izsakot indeksa veidā ir 1.93, tātad no vienai sievietei dzimušajiem bērniem parasti miruši divi. Lai saglabātu sabiedrības dzīvo spēku, bija jādzemdē vismaz 3-4 bērni.
   Vidējā un vēlajā neolītā 3. gt. otrajā pusē pārsteidz neparasti augstais pieaugušo apbedījumu īpatsvars - 76.9%. Acīmredzot ne visi mirušie bērni tika apbedīti kapulaukā. No pieaugušajiem sabiedrības locekļiem ap 58.% bija vīrieši, bet 41.3% sievietes (indekss 1.42). Vidējais mūža ilgums šajā laikā, ievērojot bērnu mirstību, bija apmēram 20 gadi. Vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 37.2 gadi, sieviešu - 32.8 gadi. Tātad ir palielinājusies starpība starp vīriešu un sieviešu mūža ilgumu. Augstākā vīriešu mirstība šajā laikā, tāpat kā mezolītā un agrajā neolītā, ir 26-35 gadu vecumā (ap 22%). Tomēr salīdzinājuma ar iepriekšējo periodu tā ir samazinājusies uz pusi (46% pret 22%). Kopumā vīriešu grupā mirstība ir augsta arī vecumā no 26 līdz 30 gadiem (22%). Uz to norāda ne tikai vidējie mūža garuma rādītāji, bet arī tādu indivīdu skaita palielināšanās, kas nodzīvo ilgāk par 50 gadiem, sasniedzot pat 80 gadu vecumu. Sievietēm vidējais dzīves ilgums vidējā un vēlajā neolītā bija 32.8 gadi, kas par aptuveni 2 gadiem garāks nekā iepriekšējā periodā. parasti sievietes mira vecumā no 26 līdz 35 gadiem (48%), visbiezāk no 26 līdz 30 gadiem (34.5%). Atšķirībā no vīriešiem, sievietes mira vēl jaunākas, vecuma no 18 līdz 25 gadiem (24%). Līdz ar to sieviešu vidū nav vecāku par 60 gadiem un arī vecāku par 50 gadiem ir ļoti maz (6.9%). Sieviešu un bērnu skaita indekss šajā laikā ir apmēram 1.25, kas nozīmē, ka katrai sievietei mira 1 vai 2 bērni. Kopumā tieši līdz 8 gadu vecumam vērojama vislielākā mirstība (66.7%). Pusaudža gados tā samazinājās.
   Vairumā gadījumu bija locītavu slimības, kā arī tādas kaulu slimības, ko izraisīja smagiem medību un sadzīves apstākļi.  Pieaugušajiem konstatēta artroze, odontogēnais osteomielīts, kaulu tuberkuloze, bērnība pārciesta rahīta sekas. Līdzīga aina raksturīga arī vidējā un vēlā neolīta iedzīvotājiem. Īpaši jāizceļ seno dziednieku veiktās kaulu operācijas un galvaskausa trepanācijas gadījumi, pēc kuras pacients vēl diezgan ilgi dzīvojis. Galvaskausa atvēršana jeb trepanācija bija seno tautas dziednieku meistardarbs. Pirmās trepanācijas aprobežojās ar daļēju vai pilnīgu galvaskausa fragmentu vai svešķermeņu izņemšanu. Tās tiek uzskatītas par mērķtiecīgu ārstniecības paņēmienu. Šīs operācijas lielākoties izdarītas vīriešiem.
   Tādējādi akmens laikmeta Latvijas sabiedrībā izdzīvoja galvenokārt spēcīgākie, taču parādās arī sabiedrības rūpes un gādība par saviem locekļiem.

   The Stone age in Latvia lasted from 8500 BC – 1500 BC.  The first humans entered the area of present-day Latvia at the end of the Palaeolithic Age, in the 9th millenium BC. They were reindeer hunters, following animals and moved along with the Arctic climatic zone. First settlements were made near lakes and rivers, and were small and mobile. Closed groups of families and the leader in front of them lived there. One of the settlements of these earliest inhabitants of Latvia was at Laukskola in Salaspils district. These immigrants were realted to the tribes of the Upper Palaeolithic Ahrensburg and Swiderian Cultures, which lived to the south of the Baltic Ice Lake.

   In the late Mesolithic (5600-4500 BC) and the Early Neolithic (4500-3400 BC) the hunter-fisher-gatherer society reached its apogee. The necessity for storage of food reserves was an incentive towards the introduction of pottery.   Similar clay vessels, as well as bone and antler implements, are characteristic of Estonia, northern Lithuania and northern Belarus. This cultural complex has been called the Narva Culture. The main antropological type is represented by individuals with a long (dolichocephalous) skull and a broad, deeply sculpted face. This Europeoid anthopological type belongs to the North European race.

    Flat inhumation is typical in the Stone age. Dead was laid in subsoil dug grave lying extended on the back with arms and legs straight. Usually buried single, but there can be found also pairs or a group burials. Women and men were buried in opposite directions.  Mesolithic period it was generally S-NE, NE-SW direction. There are evidence in symbolic usage of ochre in graves. It is natural earth pigment consist of iron oxide and in yellow or red color. It can symbolize or represents a return to the earth or as a form of ritual rebirth and the color reminds blood.
   At the beginning of the Mesolithic (7700-4500 BC) settlements were often changed, but with improvements in existential conditions, there were a settlements that existed for several thousand years. Still there were closed groups of people with families and their leader. Early and Middle Mesolithic habitations have been studied at Zvejnieki on the shore of Lake Burtnieku and Sulagals at Lake Lubanas. At this time an integrated hunter-fisher economy became established. These inhabitants are included in the Kunda Culture, which existed throughout most of the east Baltic area.

   The oldest burial in East Baltic was found in Zvejnieki near lake Burtnieks. Dead was buried 7000 years BC, in 1.1 – 1.2 m depth underground. The deceased was laid head to the North- East, on the back with arms and legs straight. Around him patter ochre, but between the legs lying spearhead of bone. Anthropologists discovered the dead was a male, about 25 years old, tall (172,54 cm), but his face was unusually wide and high, highly profiled that means he was representative of North European race. These forms are dolichocephalous antrophological type. Buried hunter recalls Scandinavian Mesolithic residents belonging to Maglemosian culture.
  The middle period (Late Mesolithic and Early Neolithic. 5600-3400 BC). Zvejnieki cemetery situated on the shore of Lake Burtnieku, where found approximately 300 Mesolithic and Neolithic burials and they have been uncovered. Early Neolithic burial studied near Zvejnieki shows that the dead were laid extended on the back. There are domination of East-West orientation in burials in Zvejnieki cemetery. Ochre was used a lot – on the body or only on head or legs. In some burials there were stones placed on both ends of grave, but sometimes dead covered with stones. Relatively few offerings can be found in graves.
   The late period (Middle and Late Neolithic. 3400-500 BC). Starting from around 3400 BC a new culture, the Typical Comb and Pit Pottery Culture, appeared in the East Baltic, marking the beginning of the Middle Neolithic (3400-2300 BC). The appearance of this culture is linked to the immigration of people from the north-east. They are considered as the Baltic Finns ancestors. During this period continued existing settlements made before and established the new ones. Newcomers settled near water, even next (Kvapani 1 and Kvapani 2) the local residents, and that contributed to cultural interaction. There is at least some of the local population exclusion from their traditional settlements. Entrants effect also appears in the burial in Zvejnieki - both as a changes of buried anthropological material and of funeral traditions. Dead buried in both inside the settlements territory and in the cemetery outside the settlement in 0.5 to 2.3 m wide oval grave pit, whose width was dependent on the number of dead. There was also used ocher, but most interesting were clay masks and amber discs on the eyes. Increased population density areas. Thats shows also the cemetery in Zvejnieki. Burial continued here, using the oldest part of the settlement. Together with the locals, buried to the Pit-Comb culture belonging residents. Infiltration process begins already in 4000 BC, it exposes in the middle of the cemetery, where for the first time appeared numerically higher burials. Both - local and new - cultural interaction is displayed in Zvejnieki materials. It is possible that in the early and middle Neolithic changed old traditions and disappeared groups of population with a certain anthropological type of attraction to their former cultural traditions. Especially clearly we see it in Zvejnieki cemetery physical Narva cultural tribal type burial with his grave supplements appear mixed cultural characteristics.

During this period, the society was based on the community of the family, which consisted of blood relatives and were united by a teamwork.

A new impulse towards further economic and cultural development in Latvia came with the spread of the Corded Ware and Boat-Axe Culture around 2300 BC, which is taken to mark the beginning of the Late Neolithic (2300-1500 BC) Traditionally, the appearance of this culture has been associated with new immigrants (Indo-Europeans), but there is increasing support for the view that it could have formed locally without any significant contribution by immigrants. The Corded Ware and Boat-Axe Culture tribes practised mobile pastoralism. They had known primitive farming. Their settlement were small, and their dead were buried in the crouched position in single graves, accompanied by a stone boat-axe and pottery vessel decorated with cord impressions. A widely held view is that these tribes were the first Indo-Europeans, the ancestors of the later Baltic peoples. Their settlements found Matkule Tojati, cortical Ruteniekos Jurmala Vārnaskrogā etc. Cemeteries were small - up to 10 burials, but usually only one or a few graves.

   Historian Marija Gimbutiene (Gimbutas) in her book "The Balts in prehistoric times", writes: "Indo-European culture of human burial traditions were different from ancient European' s."
   Indo-European culture in southeastern Baltic was made from assimilation with local Narva culture. Narva culture substrate was Western Balt's culture.
  There are found the same type of graves and ceramics in the North Baltic. Men buried along with the stone axes and flint knives. Newcomers camped alongside Comb Ware Culture inhabitants - hunters and fishermen who were related Middle Ural and West Siberian Finno-Ugric. 

   Stone Age cemeteries sometimes were inside the settlements. Kreiču cemetery was located right next to the settlement, but Abora, Kvapani-1 and Kvapani-2 directly in the settlement. In cemeteries with the dead buried in the old tradition, there were also burials, where deceased was buried in a bent position, which shows that the Corded Ware cultural traditions come in the funeral traditions. All buried in bent position can not be regarded as typical representatives of this culture. Buried Anthropological type shows the local origin.
Neolithic society based on the family and it was a community of hunters and fishermen, which are united by kinship and teamwork. Newcomers in community came through marriage from other families.
Stone Age settlements were often moved on in search of better hunting and fishing grounds, so the cultural layer excavation is difficult to be established. Decreasing the use of ocher at the end of the Stone age.

Stone Age demographic model taken from Zvejnieki material:
   Stone Age society model in Zvejnieki is based of adults dominance. Adult members in 5th-4th millenium BC were about 63% of the total population, and 37% of children. There was a large number of men over the number of women (62% vs. 38%), which may be expressed in the so-called masculinisation index of 1.63. It is expected that in ancient societies it was a usual occurrence.
The average life expectancy of the oldest Stone Age society, considering child mortality, was very low, only 18 years. However, the buried men age ranges from 18 to 45 years, averaging 30.7 years. The most often at this time men died between the ages of 26 and 30 (46.2% of cases). The relatively high mortality observed in age from 31 to 35 years (19%). So for a men a critical stage of life was adulthood. Such a short-lived due to the hunters rather dangerous way of life, as well as with the Stone Age unhygienic sanitary conditions. Overall Mesolithic men's and women's average life has been almost the same - 30.3 years. Buried women's age - from 18 to 41 years. The most common women, just like men, died between 26 and 30 years (41%), and from 31 to 35 years (27%). Most child mortality observed in the age of 8 - almost 75% of the dead children. Women and children in the proportions at that time expressed in the form of an index is 1.93, so every woman usually died two children. To keep the public living force, one woman should have been at least 3-4 children.
   Middle and late Neolithic (3rd millenium second half BC) were surprising an unusually high proportion of adult burial - 76.9%. Obviously not all of the dead children were buried in the cemetery. Adult members 58% were male, and 41.3% of women (index 1:42). The average life expectancy at this time, including infant mortality was about 20 years. Men's average life expectancy was 37.2 years, women's - 32.8 years. So increased the difference between male and female life expectancy. Higher male mortality is in 26-35 years of age (around 22%). However, the comparison with the previous period is reduced by half (46% versus 22%). In general, male mortality is high in age 26 to 30 (22%). This is indicated not only the average length of life, but also the increase in the number of individuals who lived for more than 50 years, even reaching 80 years of age. The average life expectancy for women was 32.8 years, what is about two years longer than the previous period. Usually women died between the age of 26 and 35 (48%), the most common of the 26 to 30 years (34.5%). Unlike men, women died even younger, age 18 to 25 (24%). Consequently, women are not older than 60 years and also older than 50 years are found very few (6.9%). Women and children index at this time is about 1.25, which means that every woman died 1 or 2 children. The highest rate of mortality (66.7%) were for children up to 8 years. Later it decreased.
   In most cases people had joint diseases, as well as bone disease caused by severe hunting and living conditions. Adults had arthrosis, osteomyelitis, bone tuberculosis, they suffered from rachitis consequences. A similar picture is also characteristic of Middle and Late Neolithic population. Evidence is found of ancient healer's bone surgery and skull trepanation cases, after which the patient is still quite long lived. Skull opening or trepanation was ancient folk healers masterpiece. First trepanation were partial or complete skull fragments or foreign matter removal. These operations are mostly made for men.

Izmantotā literatūra: 

M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., 1994

H.Moora.  Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā. R.,1952

A.Vasks, B.Vaska, R.Grāvere. Latvijas aizvēsture. R.,1997