Bronzas laikmetā pastāvēja ilglaicīgi apdzīvotas nocietinātas apmetnes un izveidojās ap 100 pilskalni. Tika veidotas arī jaunas apmetnes, bet daudzas iepriekšējo laiku - pamestas.
Akmens laikmetā kapulauks atradās tieši pie apmetnes vai pat tās teritorijā, bet bronzas laikmetā kapulauks jau bija pilnībā atdalīts no apmetnes. Tas liecina, ka cilvēku apziņā mirušo pasaule pastāvēja atsevišķi un bija šķirama no dzīvo pasaules. Attālums starp abām pasaulēm mirušajam bija jāpārvar pēc nāves. Gatavojot viņu šim ceļam, kā pārtiku līdzi deva gaļu, dažos gadījumos līdzi dotas putnu olas ka mūžīgās atdzimšanas simbols.
Arī mirušo sadedzināšana atspoguļo izmaiņas priekšstatos par cilvēka pēcnāves stāvokli. Iespējams, ka šai tradīcijai pamatā ir jauns uzskats par cilvēka dvēseli, kura pēc nāves atstāj mirušo. Uguns un dūmi palīdzēja dvēselei nokļūt aizsaulē. Katrā gadījumā attieksmi pret mirušajiem un mirušo pasauli noteica uzskats, ka senči var gan palīdzēt, gan kaitēt dzīvajiem. Arheoloģijas sniegtie dati par garīgo dzīvi ir diezgan trūcīgi, tomēr tie liecina, ka bronzas laikmetā Latvijā nostiprinājās tie paši kulti un rituāli, kas bija raksturīgi vairumam Eiropas lopkopju un zemkopju.
Balti.
Baltu zemes bija ne tikai pilskalnu, bet arī uzkalniņkapu novads. Tradīcija apbedīt mirušos īpaši būvētos uzkalniņos līdzeno kapulauku vietā sākās bronzas laikmeta pirmajā pusē, bet plašāk - laikmeta vidū. Jauns apbedīšanas veids liecina par izmaiņām sabiedrības uzskatos par pēcnāves dzīvi, kā arī sabiedrības sociālajā struktūrā.
Sabiedrībā pamazām veidojās rangu pakāpes un tas sāk izpausties arī uzkalniņkapu apbedījumos, kas bija vienas dzimtas vai kopienas kapulauks veidots ilgākā laika posmā. Tie izvietoti augstākās vietās, parasti upju krastos, netālu no apmetnēm, tiek atrasti grupās, reizēm līdz simtam. Pirmie uzkalniņi sastopami mazās grupās, kas liecina, ka cilvēki mūsu ēras sākuma gadsimtos dzīvoja mazās grupās. Kopumā uzkalniņā konstatēti pat divdesmit un vairāk kapu, bet pašu uzkalniņu skaits ar laiku varēja sasniegt pat trīsdesmit un vairāk. Daži uzkalniņi ir diametrā līdz 20 m, bet augstumā līdz 2 m. Jauni uzkalniņi tika veidoti līdz 5. gadsimtam, bet vēlāk mirušos ieraka jau esošajos vai veidojot tiem blakus līdzenos kapulaukus.
Būvējot uzkalniņus no zemes, akmeņiem un, iespējams, izmantojot arī koka konstrukcijas, tika izveidots simbolisks mājas vai pat apmetnes modelis, uz kuru nelaiķim pārcelties. Katram saimes loceklim tika paredzēta noteikta vieta, kuru tas ieņems pēc nāves un kura, jādomā, atbilda attiecīgās personas ieņemamajam stāvoklim sabiedrībā. Sabiedrība sociālajā ziņā bija jau pietiekami diferencēta.
Bronzas laikmeta sākumā mirušie tika apbedīti nesadedzināti. Ticēja, ka pēc nāves viņi dzīvo tādu pašu dzīvi kā uz zemes. Līdzi tika doti gan ieroči, gan darbarīki, gan rotaslietas. Kad mirušos saka dedzināt, kapa piedevas tika sadedzinātas kopā ar mirstīgajām atliekām.
Ar Saules kultu saistāma tradīcija iesvētīt nākamā uzkalniņa vietu ar uguni, tāpēc kapu pamatnē parasti atklāj ogļaini pelnainus slāņus. Ar Saules kultu jāsaista arī paša uzkalniņā pamatnes akmeņu riņķis, tāpat kā no sarkanajiem māliem un akmeņiem izveidotās apļveida konstrukcijas dažos Reznu un Pukuļu kapulauka uzkalniņos. Šīs konstrukcijas atgādina dzīvesvietās atklātos pavardus. Akmeņu riņķi ap uzkalniņu veidoti no lieliem un vidēji lieliem akmeņiem vienā vai vairākās kārtās, dažkārt atgādinot pat sienu. Akmens riņķa nozīme varētu tikt skaidrota arī ar reālās pasaules norobežošanu no mirušo pasaules. Akmeņi izmantoti ne tikai uzkalniņa norobežošanai, bet arī tiek novietoti pie mirušā galvas abās pusēs. Vidējā dzelzs laikmetā mirušos jau sāk apbedīt gar akmens riņķa malām un tie orientēti paralēli tam bez nozīmes.
Kopš 2.gt.b.p.m.ē. Latvijas teritorijā izšķiramas vairākas teritoriālas kultūras grupas ar atšķirīgiem keramikas kompleksiem un atšķirīgām apbedīšanas tradīcijām. Latvijas vidusdaļā pie Daugavas sastopami ir smilšu uzkalniņi ar akmeņu riņķi pie pamatnes, kuros pārsvarā sastopami skeletkapi.
No uzkalniņkapiem, kas bija izplatīti pie Daugavas, pētīti uzkalniņi Kalniešos pie Pļaviņām, Vējstūros un Reznās pie Salaspils. Uzkalniņos, kuros apbedīšana turpinājās samērā ilgu laika periodu, vērojamas apbedīšanas tradīciju izmaiņas. Tāpēc dažos uzkalniņos izveidojās it kā vairāki "stāvi", no kuriem katrs atspoguļoja noteikta laikaposma tradīcijas. Apakšējo, senāko, veidoja skeletkapi. Uzkalniņa centrā no akmeņiem tika būvēts centrālais šķirsts. Tas bija lielāks un rūpīgāk veidots nekā pārējie. Šķirstā apbedītais, kad bija iespējams noteikt mirušā dzimumu, vienmēr bija vīrietis. Apbedīšanas rituālā parasti svarīga nozīme bijusi arī mirušā guldīšanas orientācijai, bet arī tā laika gaitā mainās. Vēlāk mirušie dzimtas locekļi guldīti malās ar galvām pret centrālo kapu. No 4. gs. mirušie, kas guldīti centrā, novietoti precīzā Rietumu-Austrumu virzienā. Apkārt centrālajam šķirstam zināmā attālumā apbedīja citus saimes locekļus. Dažiem no tiem tāpat bija izveidoti akmens šķirsti, citiem šķirstu simbolizēja tikai daži akmeņi, bet bija arī apbedījumi pilnīgi bez akmeņu šķirstiem.Virs akmeņu krāvuma bija zemes uzbērums. Pēc tam virs pamatkapiem tika apbedīti citi mirušie: sākumā nededzināti. Skeletkapiem pāri klājās ugunskapi apaļās vai ovālās bedrītēs. Uzkalniņa augšējā "stāvā" 1-3 kārtās izvietoti dažāda veida akmeņu šķirsti ar skeletkapiem un ugunskapiem.
Mirušo skaits uzkalniņkapos bija dažāds. Bija tādi kapi, kur to skaits nepārsniedza 10, taču bija arī uzkalniņi ar vairākiem desmitiem (Kalniešu kapulauka 1.uzkalniņš, Reznu 6. uzkalniņš) vai pat simtiem (Reznu 2.uzkalniņš) mirušo. Apbedījumu skaits bija atkarīgs gan no uzkalniņa izmantošanas ilguma, gan arī no konkrētā radinieku kolektīva lieluma.
Gan Reznās, gan Kalniešos senākajos apbedījumos ir apbedīti arī senākie Latvijas iedzīvotāji, uz to norāda to atšķirīgais antropoloģiskais tips ar platu seju. Tādējādi uz visai nelielā materiāla pamata, kāds ir no Reznu un Kalniešu uzkalniņkapiem, varam tikai pieņemt, ka senākie, izstieptā stāvoklī guldītie indivīdi ir vietējo Latvijas neolīta cilšu pēcteči.
Uzkalniņkapi Gaujas lejteces rajonā bija izplatīti nedaudz atšķirīgi, līdz 2 m augsti, 7-18 m diametrā smilšu uzkalniņi. To pamata perimetru veidoja no akmeņiem izlikts riņķis, bet tā iekšienē zem smilšu uzbēruma parasti austrumu-rietumu virzienā orientētās akmeņu konstrukcijās bija apbedīti gan nededzināti, gan kremēti mirušie. Austrumu daļas vīriešiem līdzi doti dzelzs kātcauruma cirvji un dota gludā keramika.
Baltu zemes bija ne tikai pilskalnu, bet arī uzkalniņkapu novads. Tradīcija apbedīt mirušos īpaši būvētos uzkalniņos līdzeno kapulauku vietā sākās bronzas laikmeta pirmajā pusē, bet plašāk - laikmeta vidū. Jauns apbedīšanas veids liecina par izmaiņām sabiedrības uzskatos par pēcnāves dzīvi, kā arī sabiedrības sociālajā struktūrā.
Sabiedrībā pamazām veidojās rangu pakāpes un tas sāk izpausties arī uzkalniņkapu apbedījumos, kas bija vienas dzimtas vai kopienas kapulauks veidots ilgākā laika posmā. Tie izvietoti augstākās vietās, parasti upju krastos, netālu no apmetnēm, tiek atrasti grupās, reizēm līdz simtam. Pirmie uzkalniņi sastopami mazās grupās, kas liecina, ka cilvēki mūsu ēras sākuma gadsimtos dzīvoja mazās grupās. Kopumā uzkalniņā konstatēti pat divdesmit un vairāk kapu, bet pašu uzkalniņu skaits ar laiku varēja sasniegt pat trīsdesmit un vairāk. Daži uzkalniņi ir diametrā līdz 20 m, bet augstumā līdz 2 m. Jauni uzkalniņi tika veidoti līdz 5. gadsimtam, bet vēlāk mirušos ieraka jau esošajos vai veidojot tiem blakus līdzenos kapulaukus.
Būvējot uzkalniņus no zemes, akmeņiem un, iespējams, izmantojot arī koka konstrukcijas, tika izveidots simbolisks mājas vai pat apmetnes modelis, uz kuru nelaiķim pārcelties. Katram saimes loceklim tika paredzēta noteikta vieta, kuru tas ieņems pēc nāves un kura, jādomā, atbilda attiecīgās personas ieņemamajam stāvoklim sabiedrībā. Sabiedrība sociālajā ziņā bija jau pietiekami diferencēta.
Bronzas laikmeta sākumā mirušie tika apbedīti nesadedzināti. Ticēja, ka pēc nāves viņi dzīvo tādu pašu dzīvi kā uz zemes. Līdzi tika doti gan ieroči, gan darbarīki, gan rotaslietas. Kad mirušos saka dedzināt, kapa piedevas tika sadedzinātas kopā ar mirstīgajām atliekām.
Ar Saules kultu saistāma tradīcija iesvētīt nākamā uzkalniņa vietu ar uguni, tāpēc kapu pamatnē parasti atklāj ogļaini pelnainus slāņus. Ar Saules kultu jāsaista arī paša uzkalniņā pamatnes akmeņu riņķis, tāpat kā no sarkanajiem māliem un akmeņiem izveidotās apļveida konstrukcijas dažos Reznu un Pukuļu kapulauka uzkalniņos. Šīs konstrukcijas atgādina dzīvesvietās atklātos pavardus. Akmeņu riņķi ap uzkalniņu veidoti no lieliem un vidēji lieliem akmeņiem vienā vai vairākās kārtās, dažkārt atgādinot pat sienu. Akmens riņķa nozīme varētu tikt skaidrota arī ar reālās pasaules norobežošanu no mirušo pasaules. Akmeņi izmantoti ne tikai uzkalniņa norobežošanai, bet arī tiek novietoti pie mirušā galvas abās pusēs. Vidējā dzelzs laikmetā mirušos jau sāk apbedīt gar akmens riņķa malām un tie orientēti paralēli tam bez nozīmes.
Kopš 2.gt.b.p.m.ē. Latvijas teritorijā izšķiramas vairākas teritoriālas kultūras grupas ar atšķirīgiem keramikas kompleksiem un atšķirīgām apbedīšanas tradīcijām. Latvijas vidusdaļā pie Daugavas sastopami ir smilšu uzkalniņi ar akmeņu riņķi pie pamatnes, kuros pārsvarā sastopami skeletkapi.
No uzkalniņkapiem, kas bija izplatīti pie Daugavas, pētīti uzkalniņi Kalniešos pie Pļaviņām, Vējstūros un Reznās pie Salaspils. Uzkalniņos, kuros apbedīšana turpinājās samērā ilgu laika periodu, vērojamas apbedīšanas tradīciju izmaiņas. Tāpēc dažos uzkalniņos izveidojās it kā vairāki "stāvi", no kuriem katrs atspoguļoja noteikta laikaposma tradīcijas. Apakšējo, senāko, veidoja skeletkapi. Uzkalniņa centrā no akmeņiem tika būvēts centrālais šķirsts. Tas bija lielāks un rūpīgāk veidots nekā pārējie. Šķirstā apbedītais, kad bija iespējams noteikt mirušā dzimumu, vienmēr bija vīrietis. Apbedīšanas rituālā parasti svarīga nozīme bijusi arī mirušā guldīšanas orientācijai, bet arī tā laika gaitā mainās. Vēlāk mirušie dzimtas locekļi guldīti malās ar galvām pret centrālo kapu. No 4. gs. mirušie, kas guldīti centrā, novietoti precīzā Rietumu-Austrumu virzienā. Apkārt centrālajam šķirstam zināmā attālumā apbedīja citus saimes locekļus. Dažiem no tiem tāpat bija izveidoti akmens šķirsti, citiem šķirstu simbolizēja tikai daži akmeņi, bet bija arī apbedījumi pilnīgi bez akmeņu šķirstiem.Virs akmeņu krāvuma bija zemes uzbērums. Pēc tam virs pamatkapiem tika apbedīti citi mirušie: sākumā nededzināti. Skeletkapiem pāri klājās ugunskapi apaļās vai ovālās bedrītēs. Uzkalniņa augšējā "stāvā" 1-3 kārtās izvietoti dažāda veida akmeņu šķirsti ar skeletkapiem un ugunskapiem.
Mirušo skaits uzkalniņkapos bija dažāds. Bija tādi kapi, kur to skaits nepārsniedza 10, taču bija arī uzkalniņi ar vairākiem desmitiem (Kalniešu kapulauka 1.uzkalniņš, Reznu 6. uzkalniņš) vai pat simtiem (Reznu 2.uzkalniņš) mirušo. Apbedījumu skaits bija atkarīgs gan no uzkalniņa izmantošanas ilguma, gan arī no konkrētā radinieku kolektīva lieluma.
Gan Reznās, gan Kalniešos senākajos apbedījumos ir apbedīti arī senākie Latvijas iedzīvotāji, uz to norāda to atšķirīgais antropoloģiskais tips ar platu seju. Tādējādi uz visai nelielā materiāla pamata, kāds ir no Reznu un Kalniešu uzkalniņkapiem, varam tikai pieņemt, ka senākie, izstieptā stāvoklī guldītie indivīdi ir vietējo Latvijas neolīta cilšu pēcteči.
Uzkalniņkapi Gaujas lejteces rajonā bija izplatīti nedaudz atšķirīgi, līdz 2 m augsti, 7-18 m diametrā smilšu uzkalniņi. To pamata perimetru veidoja no akmeņiem izlikts riņķis, bet tā iekšienē zem smilšu uzbēruma parasti austrumu-rietumu virzienā orientētās akmeņu konstrukcijās bija apbedīti gan nededzināti, gan kremēti mirušie. Austrumu daļas vīriešiem līdzi doti dzelzs kātcauruma cirvji un dota gludā keramika.
Latvijas ziemeļaustrumos sastopamie uzkalniņi no dienviddaļas uzkalniņiem atšķīrās ar izraktu grāvīti ap uzkalniņu, nevis ar aplikto akmens riņķi, turklāt hronoloģiski senāki ir tieši šie ar grāvīša riņķi. To sākumi meklējami ap 1.g.t.p.m.ē. un izmantoti līdz 2. gadsimtam. Jādomā, ka šajos uzkalniņos agrāki ir ugunskapi, bet bezpiedevu skeletkapi visticamāk datējami ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem vai nedaudz agrāk.
Uzkalniņkapos, kurus norobežo grāvītis, uz pamatzemes bērta balta smilts, uz kuras mirušie guldīti, bet virs tiem bērta zeme ar oglīšu piejaukumu. Dažreiz arī uzkalniņus ierīkojot uz pamatzemes vai pie mirušā kājām kurts ugunskurs. Šajos uzkalniņos kapa piedevu maz vai tās ir trūcīgas. Pats grāvītis ap kapulauku bijis 0.8 - 1.4 m plats un 0.15-0.35 m garš, bet ne visur vienādi izteikts. Tajā vērojami arī pārtraukumi, kuri varētu iezīmēt debespuses. Skeletu stāvoklis atrodams ļoti slikts. Joprojām nav skaidra Ziemeļaustrumlatvijas kapu uzkalniņu kultūras etniskā piederība, iespējams, ka tā attiecināma uz Baltijas somiem. 2. gs. b. Ziemeļaustrumlatvijas uzkalniņu kapulaukus pamazām nomainīja akmeņu krāvuma kapulauki. Ir vietas, kur senākos kapu uzkalniņus pārklāj akmens krāvuma kapulauki, kas turpināja pastāvēt līdz 7.- 8. gadsimtam. Pēc tam tos šajā teritorijā nomainīja latgaļu līdzenie kapulauki.
Rietumu daļas grupa lokalizējama Latvijas rietumdaļā starp Baltijas jūru un Ventu, kur dominēja švīkātā keramika. Rietumlietuvā un Rietumlatvijā izceļas piejūras zona, kur atrasts ne mazums uzkalniņkapu ar apbedījumiem urnās, kuras novietotas starp saliktām akmens plāksnēm un apbērtas ar zemi. Tas simbolizēja pēcnāves mājokli. Dažkārt to veidoja 2 vai pat 3 "istabas". Rietumdaļā vīriešiem līdzi doti dzelzs uzmavas cirvji un dota apmestā keramika. Rietumlatvijai raksturīgākie uzkalniņkapi pētīti Bārtas Pukuļos, Cīravas Dārzniekos. Apbedīšana uzkalniņos rietumdaļā izbeidzas ap agrā dzelzs laikmeta otro pusi, pārejot uz līdzenajiem kapulaukiem, akmeņu riņķi apliekot apkārt apbedījumam, neveidojot uzkalniņu.
Atšķirīgs kultūras komplekss bija izplatīts Lielupes baseina teritorijā. Lielupes baseinā bronzas laikmetā dominēja līdzenie kapulauki.
Baltijas somi.
Ārpus apgabaliem, kur bronzas laikmetā pārsvaru guva baltu etniskie elementi, palika Ziemeļlatvija, Igaunija un Dienvidsomija, kas veidoja Baltijas somu kultūras areālu. Šajā teritorijā kopš vidējā neolīta galvenā loma bija ķemmes-bedrīšu keramikas kultūrai un tās iedibinātajām tradīcijām.
Baltijas somu apdzīvotajās teritorijās Rietumlatvijā zināmi arī skandināvu apbedījumi. Tie bija ieceļotāji no Gotlandes, kas savus mirušos sadedzinātus apbedīja no akmeņiem veidotos laivas formas kapulaukos. Akmeņi iezīmēja laivas kontūru un arī stūres vietu. Apbedījumi bija novietoti pamatzemē no akmens plāksnēm veidotās kamerās. Bija gadījumi, kad mirušā kremācijas paliekas ievietoja māla urnā, kas apbedītas laivu iekšpusē zem zemes izveidotās akmeņu kamerās. Akmens laivas datējamas ar 900.-750.g.p.m.ē. Pavisam zināmas 12 akmens laivas 8 vietās - Talsu un Kuldīgas apkaimē, senās Litorīnas jūras piekrastes tuvumā. Līdzīgi laivveida apbedījumi bijuši arī Igaunijā, Zviedrijā, Somijā un bijušajā Austrumprūsijā. Visvairāk tās bijušas Baltijas jūras salās - Bornholmā, Ālandu salās un Gotlandē. Arī māla urnas raksturīgas Skandināvijai, lai gan dažos gadījumos uz tām bija švīkājums, kas liecina par vietējo keramikas tradīciju ietekmi. Laivveida kapos apbedītie nodarbojušies ar kuģošanu un uzturējuši sakarus starp Baltijas jūras zemēm.
The Bronze Age (1500-500 BC)
Increased population and the continued strengthening of ethnic groups in the Bronze Age in Latvia. Baltic tribes inhabited the southern part, the northern - Finno-Ugric or Baltic Finns, with the contact zone Abava-Venta, Gauja in Vidzeme's central highlands edge and Lubanas plain. In Baltic Finnish territories since Middle Neolithic main role was the Pit-Comb Ware culture and its established traditions.
There was a long-term settlements and fortified settlements in the Bronze Age. Also developed 100 fortresses. Created new settlements, but many made in previous times - abandoned.
Stone Age cemeteries were located directly in front of settlements or even within territory, but in the Bronze Age cemeteries had completely separated from the settlements. This shows that people were aware of the dead world what existed separately and had to be divided from the living world. The distance between the two worlds had to overcome after death. Preparing dead for that route, community members as food gave the meat with, in some cases, given birds eggs as eternal symbol of rebirth.
Also dead incineration reflects the changes in the perception of human post-mortem state. It is possible that this tradition is based on a new perception of the human soul, which after death leaves the dead. Fire and smoke helped to get the soul passed away. In each case, the treatment and the world of the dead was believed that the ancestors can both help and harm the living. Spiritual life's archaeological data gives pretty poor, but it shows that the Bronze Age in Latvia strengthened in the same cults and rituals that characterized for the majority of European farmers.
The Balts.
The Balt's territory were not only a land fortresses, but also a barrow cemetery county. Tradition to bury the dead in specially built barrows instead of flat cemeteries began in the Bronze Age's first half, but more broadly - in the middle. New funeral way indicative of changes in public opinion about life after death, as well as the social structure.
Society is gradually formed in the ranking of the degree and it is evident also in barrow burials, which was one of a families or a communities cemetery built over a long period of time. Higher places and usually river banks near the settlements selected for new burial ground. Cemeteries are found in groups, sometimes hundreds of burial barrows. The first hills were in small groups, which shows that people lived in small groups. There are detected even twenty and more graves, but with time it could be up to thirty or more. Some barrows have a diameter of 20 m and a height of up to 2 m. New barrows were built up til the 5th century, but later the dead buried in a hole in the existing barrow or near in a new flat cemetery.
Barrows were made of earth, stones and possibly with using wooden structures, so created symbolic houses or even a model of settlement. Each family member was a certain place, which it will take after death. this place corresponded to the personal situation in present time. Society was already sufficiently differentiated.
Dead were buried unburnt at the beginning of the Bronze age. People believed that after death they live the same life as on the Earth. They were given weapons and tools and jewelry in grave. After started the cremation tradition, additives was burned along with the remains.
With the Sun cult started a tradition to fire grave place, so at the grave base is usually found coals and layers of ashes. We can also see a connection between the Sun cult and barrow's stone ring around them, as like the red clay and stones created a circular structure in some Rēznas and Pukuļu cemetery barrows. These structures may be reminiscent of open fireplaces at homes. Stone rings around the hill made of large and medium-sized stones in one or more layers. Stone circle significance could be explained with real-world distinction between the world of the dead. The stones used not only confining barrow, but is also being placed at the head of the dead or on both sides of them. Later begins to bury the dead in stone circles along the edges of the circle and are oriented in parallel without significance.
Since 2nd millenium BC territory of Latvia were divided in some territorial cultural groups with different ceramic complexes and different burial traditions. In the middle of the River Daugava is found sandy barrows with stone ring at the base, which are found mainly with inhumations.
Barrows researched near Daugava were Kalniesi near Plavinas, Reznas and Vejsturi near Salaspils.
There where burials lasted a relatively long period and with changes in burial practices in the barrows. Therefore some of them formed as several "floors", each of which reflected a certain time period traditions. The lower, the oldest, consisted of inhumations. In the center of barrow was built central coffin. It was larger and more carefully designed than others. In the central place buried, when it was possible to determine the gender of the deceased, was always a man. Important role in funeral ritual was lay orientation of the dead, but it also changes time after time. Later, the family members of the main central burial were laid at the edges of hill, with the heads to the central grave. From the 4th century, the dead who were buried in the center, placed in exact east-west direction. Around the central ark kept some distance to other dead family members. For some of them also made coffin of stones, for some of them coffin was symbolized only with a few stones, but there were also burials completely free of stone coffins. Above the stones put earth. After first burial on top of the base ground they buried the next dead. After some time started cremations and remains put in a round or oval holes. On the top "floor" 1-3 layers were different types of stone coffns with inhumations and cremations.
The number of dead in barrows was different. In some there were 10, but there were also hills with dozens (Kalniesu cemetery 1st barrow, Rēznas 6th barrow), or even hundreds (Rēznas 2nd barrow) of dead. Number of burials was dependent of both duration of use of the hill, as well as the specific relative collective size.
Both in Reznas and Kalniesi, are buried the oldest Latvian citizens, as shown by their different anthropological type with a wide face. Only a very small material basis get from the Rēznas and Kalniesu barrows, shows that the oldest, stretched condition laid individuals are local Latvian Neolithic tribal descendants.
Barrows in Gauja downstream region, was different, up to 2 m high and 7-18 meters in diameter sand hills. Their basic perimeter formed ring from rocks, but inside it under the sand embankment generally east-west oriented stone structures were buried both inhumations and cremated dead.
The barrows in north-east differed of southern barrows with ditch excavated around the hill instead of stone rings, and chronologically earlier were with the ditch rings. Made around the first millenium BC and used until the second century.
Base ground scattered with white sand and dead laid on that and covered with earth and coal admixture. Sometimes made fires near dead legs. These barrows contains little additives whether they are poor. Most ditches around cemeteries have been 0.8 - 1.4 m wide and 0,15 to 0,35 meters long, but not everywhere equally pronounced. There were interruptions in the ditch and that could mark the cardinal orientation points. Skeletons found in a very bad conditions. There is still no clear northeast Latvia's barrows cultural ethnicity, maybe that is attributable to the Baltic Finns. In the end of 2nd century these barrow cemeteries were gradually replaced by stone stacking cemeteries. There are places where barrows covered stone stacking cemeteries, which continued to exist until 7th to 8th century and later changed into Latgallian's flat cemeteries.
Western group located in western part of the Baltic Sea and the river Venta, where dominated flick ceramics. Barrows with burials into urns mounted between the composite stones and covered with the earth found in western Lithuania and western Latvia. It symbolized the post-mortem housing. Sometimes it consists of 2 or even 3 "rooms." Characteristic of Western barrows were studied in Pukuļos near Batta and Darzniekos near Cirava. Burials in barrows ends around the early Iron Age with the transition to the flat cemeteries with stone ring surroundings, but without the barrow.
Different cultural complex was distributed in river Lielupe basin. There dominated the flat cemeteries in the bronze age.
Widely studied burial Buļļumuiža near Limbazi in stone cist graves represents Baltic finn's traditions. Five hills were studied from 30 found. Hills have a diameter of more than 14 m, but 2 m in height. The base ground was made with the stone rings, larger stones inside created 2-3 m long central coffin oriented north-south direction. Its floor paved with detailed stones. There were also others near central coffin, though not as carefully designed as central. Sometimes the burial places indicated only by small stones on the floor pavement. All these stone structures were covered with a spherical mound of stones and then covered with a dense blanket. Archaeologists found burnt bone fragments from cremation of the dead. There are coffins which with no bone remnants, so it could be understood that the dead were buried unburnt. Skeletal bones over time disappeared without leaving a trace. Disappearance of skeleton bones in the majority of the Bronze Age cemeteries means lost of significant anthropological information to enable more detail to reconstruct the era of ethnic processes in various districts in Latvia.
The Bronze Age (1500-500 BC)
Increased population and the continued strengthening of ethnic groups in the Bronze Age in Latvia. Baltic tribes inhabited the southern part, the northern - Finno-Ugric or Baltic Finns, with the contact zone Abava-Venta, Gauja in Vidzeme's central highlands edge and Lubanas plain. In Baltic Finnish territories since Middle Neolithic main role was the Pit-Comb Ware culture and its established traditions.
There was a long-term settlements and fortified settlements in the Bronze Age. Also developed 100 fortresses. Created new settlements, but many made in previous times - abandoned.
Stone Age cemeteries were located directly in front of settlements or even within territory, but in the Bronze Age cemeteries had completely separated from the settlements. This shows that people were aware of the dead world what existed separately and had to be divided from the living world. The distance between the two worlds had to overcome after death. Preparing dead for that route, community members as food gave the meat with, in some cases, given birds eggs as eternal symbol of rebirth.
Also dead incineration reflects the changes in the perception of human post-mortem state. It is possible that this tradition is based on a new perception of the human soul, which after death leaves the dead. Fire and smoke helped to get the soul passed away. In each case, the treatment and the world of the dead was believed that the ancestors can both help and harm the living. Spiritual life's archaeological data gives pretty poor, but it shows that the Bronze Age in Latvia strengthened in the same cults and rituals that characterized for the majority of European farmers.
The Balts.
The Balt's territory were not only a land fortresses, but also a barrow cemetery county. Tradition to bury the dead in specially built barrows instead of flat cemeteries began in the Bronze Age's first half, but more broadly - in the middle. New funeral way indicative of changes in public opinion about life after death, as well as the social structure.
Society is gradually formed in the ranking of the degree and it is evident also in barrow burials, which was one of a families or a communities cemetery built over a long period of time. Higher places and usually river banks near the settlements selected for new burial ground. Cemeteries are found in groups, sometimes hundreds of burial barrows. The first hills were in small groups, which shows that people lived in small groups. There are detected even twenty and more graves, but with time it could be up to thirty or more. Some barrows have a diameter of 20 m and a height of up to 2 m. New barrows were built up til the 5th century, but later the dead buried in a hole in the existing barrow or near in a new flat cemetery.
Barrows were made of earth, stones and possibly with using wooden structures, so created symbolic houses or even a model of settlement. Each family member was a certain place, which it will take after death. this place corresponded to the personal situation in present time. Society was already sufficiently differentiated.
Dead were buried unburnt at the beginning of the Bronze age. People believed that after death they live the same life as on the Earth. They were given weapons and tools and jewelry in grave. After started the cremation tradition, additives was burned along with the remains.
With the Sun cult started a tradition to fire grave place, so at the grave base is usually found coals and layers of ashes. We can also see a connection between the Sun cult and barrow's stone ring around them, as like the red clay and stones created a circular structure in some Rēznas and Pukuļu cemetery barrows. These structures may be reminiscent of open fireplaces at homes. Stone rings around the hill made of large and medium-sized stones in one or more layers. Stone circle significance could be explained with real-world distinction between the world of the dead. The stones used not only confining barrow, but is also being placed at the head of the dead or on both sides of them. Later begins to bury the dead in stone circles along the edges of the circle and are oriented in parallel without significance.
Since 2nd millenium BC territory of Latvia were divided in some territorial cultural groups with different ceramic complexes and different burial traditions. In the middle of the River Daugava is found sandy barrows with stone ring at the base, which are found mainly with inhumations.
Barrows researched near Daugava were Kalniesi near Plavinas, Reznas and Vejsturi near Salaspils.
There where burials lasted a relatively long period and with changes in burial practices in the barrows. Therefore some of them formed as several "floors", each of which reflected a certain time period traditions. The lower, the oldest, consisted of inhumations. In the center of barrow was built central coffin. It was larger and more carefully designed than others. In the central place buried, when it was possible to determine the gender of the deceased, was always a man. Important role in funeral ritual was lay orientation of the dead, but it also changes time after time. Later, the family members of the main central burial were laid at the edges of hill, with the heads to the central grave. From the 4th century, the dead who were buried in the center, placed in exact east-west direction. Around the central ark kept some distance to other dead family members. For some of them also made coffin of stones, for some of them coffin was symbolized only with a few stones, but there were also burials completely free of stone coffins. Above the stones put earth. After first burial on top of the base ground they buried the next dead. After some time started cremations and remains put in a round or oval holes. On the top "floor" 1-3 layers were different types of stone coffns with inhumations and cremations.
The number of dead in barrows was different. In some there were 10, but there were also hills with dozens (Kalniesu cemetery 1st barrow, Rēznas 6th barrow), or even hundreds (Rēznas 2nd barrow) of dead. Number of burials was dependent of both duration of use of the hill, as well as the specific relative collective size.
Both in Reznas and Kalniesi, are buried the oldest Latvian citizens, as shown by their different anthropological type with a wide face. Only a very small material basis get from the Rēznas and Kalniesu barrows, shows that the oldest, stretched condition laid individuals are local Latvian Neolithic tribal descendants.
Barrows in Gauja downstream region, was different, up to 2 m high and 7-18 meters in diameter sand hills. Their basic perimeter formed ring from rocks, but inside it under the sand embankment generally east-west oriented stone structures were buried both inhumations and cremated dead.
The barrows in north-east differed of southern barrows with ditch excavated around the hill instead of stone rings, and chronologically earlier were with the ditch rings. Made around the first millenium BC and used until the second century.
Base ground scattered with white sand and dead laid on that and covered with earth and coal admixture. Sometimes made fires near dead legs. These barrows contains little additives whether they are poor. Most ditches around cemeteries have been 0.8 - 1.4 m wide and 0,15 to 0,35 meters long, but not everywhere equally pronounced. There were interruptions in the ditch and that could mark the cardinal orientation points. Skeletons found in a very bad conditions. There is still no clear northeast Latvia's barrows cultural ethnicity, maybe that is attributable to the Baltic Finns. In the end of 2nd century these barrow cemeteries were gradually replaced by stone stacking cemeteries. There are places where barrows covered stone stacking cemeteries, which continued to exist until 7th to 8th century and later changed into Latgallian's flat cemeteries.
Western group located in western part of the Baltic Sea and the river Venta, where dominated flick ceramics. Barrows with burials into urns mounted between the composite stones and covered with the earth found in western Lithuania and western Latvia. It symbolized the post-mortem housing. Sometimes it consists of 2 or even 3 "rooms." Characteristic of Western barrows were studied in Pukuļos near Batta and Darzniekos near Cirava. Burials in barrows ends around the early Iron Age with the transition to the flat cemeteries with stone ring surroundings, but without the barrow.
Different cultural complex was distributed in river Lielupe basin. There dominated the flat cemeteries in the bronze age.
Baltic Finns.
Baltic finn's cultural area was in northern Latvia, Estonia and southern Finland. Within this area since Middle Neolithic dominated the Pit-Comb Ware culture and its established traditions.
Baltic Finns populated areas in Western Latvia also known by Scandinavian burials. They were immigrants from Gotland who burn their dead and buried them in a boat-shaped cemeteries. Stones marked the outline of a boat and the steering position. Burials were placed in the subsoil of the stone slabs cameras. There were cases where cremation remains of the deceased placed in a clay urn, buried inside the boat under the ground created stone chambers. Stone boat dates 900 -750 BC. Found 12 stone boat in 8 places - near Talsi and Kuldīga, of the ancient Littorina Sea coast. Similar burials have been found in Estonia, Sweden, Finland and the former East Prussia. Most of them have been in the Baltic Sea island - Bornholm, Åland and Gotland. Also clay urns typical of Scandinavia.
Izmantotā literatūra:
M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., 1994
H.Moora. Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā. R.,1952
A.Vasks, B.Vaska, R.Grāvere. Latvijas aizvēsture. R.,1997
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru