Vēlais dzelzs laikmets (800.-1200). The Late Iron age (c. 800 AD - 1200 AD)

  Dzelzs laikmeta pēdējā posmā Latvijā notika ļoti nozīmīgas pārmaiņas gan saimniecībā, gan sabiedriskajās attiecībās, gan etniskajā attīstībā. Līdzās arheoloģiskajiem materiāliem parādījās arī rakstītie avoti. Vēlais dzelzs laikmets noslēdzās ar vācu krustnešu iebrukumu un vietējo tautību patstāvīgā attīstība tika pārtraukta. Latvijas vēsturē sākās jauns laikmets - viduslaiki.

  Vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijas apdzīvotībā notika gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas izmaiņas. Bija vērojams iedzīvotāju vairākkārtīgs pieaugums. Latvijā parādījās lielāki centri, kuru sastāvā bija pilskalns - cietoksnis, plaša apmetne - senpilsēta, kapulauki. Raksturīgas bija arī lauku apmetnes - ciemi. Austrumlatvijā lielāki arheoloģiskie izrakumi veikti šādu ciemu kapulaukos: Kapiņu Kristapiņos, Ērgļu Jaunāķēnos, u.c. Kapi parasti atradās līdzās ciemam vai pat tā senākajā, pamestajā daļā.

   Vēlā dzelzs laikmeta beigās jau sak izplatīties kristietība Latvijā. Pirmo baznīcu, pēc Dāņu Ansgara hronikas ziņām, Kurzemē uzcēla 11. gs. beigās. Iespējams, tas notika Ziemeļkurzemē, jo tur atrasti skandināviskas izcelsmes krustiņi un ugunskapu vietā parādījās kapu bedrēs ierakti skeletapbedījumi ar sakrustotām rokām, ko uzskata par kristietības pazīmi. Tomēr, saglabājās paraža mirušajiem dot līdzi kapu piedevas.

   Vēlais dzelzs laikmets ir laiks, kad apbedīšanas tradīcijās parādās izteiktas etniskās atšķirības:

  Gaujas lībieši labāk pazīstami pēc uzkalniņu kapulaukiem, lai gan zināmi arī līdzenie kapulauki. Gaujas lejteces baseinā ap 1000 km2 lielā teritorijā zināmi 16 šādi uzkalniņu kapulauki, kuru lielākā daļa ir koncentrēti ap Siguldu, Krimuldu un Turaidu. Uzkalniņu skaits kapulaukos bija visai dažāds - no pāris desmitiem līdz vairākiem simtiem (Krimuldas Priežu kapulaukā - ap 270 uzkalniņu). Viena kapulauka robežās šie 3-15 m lielie un līdz 2.5 m augstie uzkalniņi parasti veidoja vairākas grupas, kuras tie atradās tik tuvu cits citam, ka to pamatnes saplūda. Zem smilšu uzbēruma bija apbedīts viens, retāk divi gan dedzināti, gan nededzināti mirušie, parasti ziemeļu-dienvidu virzienā. Bez ieročiem un rotām mirušajam kapā līdzi deva lībiešiem raksturīgo māla trauku, bet kājgalī bieži tika apbedīts suns, dažreiz kāds cits dzīvnieks.
  Daugavas lībieši apdzīvoja Daugavas labo, bet vietām arī kreiso krastu posmā no Kokneses un Aizkraukles līdz Rīgai. Daži viņu kapulauki atklāti arī pie Mazās Juglas un Ogres. Daugavas lībiešiem vairāk raksturīgi līdzenie kapulauki, lai gan četrās vietās zināmi arī uzkalniņi. Plašāk pētīti ir kapulauki Vampeniešos Doles salā (ap 300 apbedījumu) un Salaspils Laukskolā (vairāk nekā 600 apbedījumu). Tāpat kā Gaujas, arī Daugavas lībieši mirušos gan dedzināja, gan apbedīja nesadedzinātus. Ugunskapi vairāk bija raksturīgi 10.-11. gs., kad tie sastādīja apmēram 1/3 no visiem apbedījumiem. Mirušos apbedīja ar galvu ziemeļrietumu virzienā, bet 12.-13. gs. - galvenokārt ziemeļu virzienā. Atšķirībā no latgaļiem Daugavas lībiešiem bija raksturīgs retāks kapu izvietojums kapulaukā. Kapos, parasti galvgalī, lika māla trauku, bet kājgalī nereti tika apbedīts suns. Rituāla nozīme bijusi arī olas ziedojumam kapā. Daugavas lībieši reizēm virs kapa vai nu sakrāva akmeņus, vai izveidoja akmeņu iežogu. Šī paraža sasaucas ar iepriekšējā posma Baltijas somu akmeņu krāvumu kapu tradīciju.
  Kapulaukos, kas atradās etniski jauktos apgabalos (Aizkrauklē), līdzās lībiešiem apbedīti arī latgaļi.

Lībiešu kapulauki pie Daugavas parādījās 10. gs., bet pie Gaujas - 11. gs. Pirms tam gan pie Gaujas, gan Daugavas zināmi vienīgi baltu pieminekļi. Agrajā un vidējā dzelzs laikmetā Baltijas somiem raksturīgo akmeņu krāvuma kapu galvenais areāls atradās uz ziemeļaustrumiem no vēlākajiem Daugavas un Gaujas lībiešu novadiem, tāpēc tur apbedītos nevarētu uzskatīt par lībiešu senčiem. Tikai par Metsepoles lībiešiem varam būt pārliecināti, ka tie ir Vidzemes ziemeļrietumu daļas vietējo seno Baltijas somu pēcteči. 

 Kurzemes lībiešu vietējā cilme šaubas nerada. Viņu priekštečus var saistīt ar Baltijas somu iedzīvotājiem, kas agrajā un vidējā dzelzs laikmetā savus mirušos apbedīja akmeņu krāvuma kapos, kuru izmantošana beidzās 10. - 11.gs. Šie uzkalniņi atgādināja Gaujas lībiešu uzkalniņus.

  8.-12. gs. latgaļiem bija raksturīgi līdzenie kapulauki, kas bieži aizņem lielu teritoriju un satur vairākus simtus apbedījumu. Austrumlatvijā zināms vairāk nekā 200 latgaļu līdzeno kapulauku, kuru skaits sevišķi bija pieaudzis vēlā dzelzs laikmeta sākumā, īpaši Latgales dienvidaustrumos. Parasti tie ir ap 3000 m2 un ap 200-300 apbedījumu. Kapulauka centrālajā daļā apbedījumu blīvums ir lielāks, bet perifērijā mazāks. Arī hronoloģiski dažāda laika apbedījumi var atrasties blakus visā kapulauka teritorijā. Kapu bedres garums no 1.9 m līdz 2.2 m, platums 0.6-0.8 m, dziļums 0.3 - 0.6 m. To pildījumā sastop ogļainu un pelnainu zemi, kurās atrod arī māla trauku lauskas, senlietas, dedzinātus dzīvnieku kaulus, kas liecina par rituāliem bēru norises laikā un ugunsritu nozīmi.

  Gandrīz visi apbedījumi ir skeletkapi, ugunskapi nepārsniedz 1/10 daļu no kopējā apbedījumu skaita. Mirušie guldīti uz mizām, dēļu paklāja, vienkocī, bet no 12. gadsimta arī dēļu šķirstā. Dažkārt mirušais apsegts ar audumu vai guldīts uz tā. Dažreiz sastopams arī zvērādu izklājums. Sieviešu apbedījumos bijusi tradīcija mirušajai zem galvas novietot dēlīti, kas ornamentēts ar rakstiem un papardes. Papardes sastopamas arī kā klājums uz dēļiem vai šķirstos. Ļoti konsekventi ievērota diametrāli pretēja orientācija mirušo apbedīšanā vīriešu un sieviešu kapos - vīrieši ar galvu uz A, bet sievietes - uz R.
  Kopš 10. gs. beigām uz austrumiem no Lubāna ezera, sevišķi Ludzas-Rāznas apvidū, līdztekus līdzenajiem kapulaukiem latgaļi savus mirušos reizēm apbedīja arī uzbērtos smilšu uzkalniņos. Lūzumu apbedīšanas tradīcijās F.Balodis saista vai nu ar vikingu, vai ar slāvu ietekmi, kuriem bija tradīcija mirušos apbedīt uzkalniņos. Līdzenajos kapulaukos mirušie guldīti vienkoča šķirstā un apbedīšanas laikā vērojami ugunsriti, jo kapu bedrēs konstatētas oglītes. Tie ir hronoloģiski vēlāki, datējami ar 10. gs. beigām - 13. gs. Apbedīto novietojums un orientācija, kā arī kapu veidi ir tādi paši kā līdzenajos kapulaukos. Uzkalniņu skaits kapulaukā var būt no dažiem desmitiem līdz vairākiem simtiem. To vidējais diametrs 5-7 m , augstums: 0.3 m - 0.8 m; ap uzkalniņiem ir grāvīši, no kuriem ņemta zeme uzkalniņa uzbēršanai. Grāvītim bija arī rituāla nozīme, tas it kā atdalīja mirušo un dzīvo pasauli. Ludzas novadā ir arī apaļo uzkalniņu senkapi. Dažos no tiem ir arī atsevišķi garie uzkalniņi. Šo senkapu etniskā piederība vēl nav skaidra.
  Plašāk pētītajā Ludzas Odukalnā atrakti 348, bet Pildas Nukšu kapulaukā - 218 apbedījumi. Vairāk nekā 300 kapus atklāja arī Kristapiņu kapulaukā.
  Kremācija, ja tāda tikusi veikta, notika ārpus kapulauka. Ugunskapiem ir bedru forma un tās arī izklātas ar mizām, dēļiem, vienkoča šķirstu. Dažkārt kalcinētie kauli ievietoti mazā kastītē. Tā kā ugunskapos parasti bija apbedītas sievietes, tad uzskata, ka tās bijušas ieprecētas lietuvietes vai slāvietes.
  Latgaļiem sastopami arī simboliskie apbedījumi, kuros trūkst kaulu, bet ir veiktas visas darbības kā pie mirušo apbedīšanas. Šajos apbedījumos arī ir kapu piedevas vīriešiem piederīgas. Tas varētu liecināt, ka šie simboliskie apbedījumi varētu būt veltīti tālienē kritušiem karavīriem.

  Ziemeļos latgaļi bija aizgājuši līdz Gaujas vidusteces rajonam, bet ziemeļaustrumos sasnieguši aptuveno mūsdienu Latvijas-Igaunijas robežu, apmetoties Baltijas somu novados, kur agrāk bija izplatīti akmeņu krāvumu kapi.
  Latgaļu kapulauki ir bagāti ar inventāru. To veido svētku tērps, rotas, ieroči, darba rīki. Vīriešu kapiem bija raksturīgi ieroči, tipiska sastāvdaļa bija cirvis, parasti arī viens vai divi šķēpi. No rotām viņi nēsāja aproces, saktas un gredzenus, bet galvassegas un svārki bija greznoti ar bronzas spirālītēm un gredzentiņiem. Sievietes svētku tērpa raksturīgākā detaļa bija ar bronzu rotāta villaine. Sievietēm tipiski bronzas spirālīšu un grīstes vainagi, kaklariņķi ar noplacinātiem galiem, spirālaproces un aproces ar zvērgalvu galiem.

   Sēļiem mirušie vēlajā dzelzs laikmetā tiek guldīti kapu bedrēs vienkoča šķirstos, virs kuriem uzbērts smilšu uzkalniņš. Kapu uzkalniņi bijuši Sēlpils Lejasdopelēs, kur no 63 uzkalniņiem izpētīja 10. Četros uzkalniņos mirušie bija apbedīti pa vienam, bet seši bija kolektīvie uzkalniņi ar lielāku apbedīto skaitu (vienā no tiem bija pat 18 apbedījumi). Tā bija viena no sēļu apbedīšanas tradīcijām atšķirībā no latgaļiem, kuru kapu uzkalniņos bija viens, reti - divi apbedījumi. Pārsvarā sēļi savus mirušos apbedīja līdzenajos kapulaukos nesadedzinātus austrumu-rietumu virzienā, stingri ievērojot vīriešu un sieviešu pretēju orientāciju.

  Zemgaļiem jau no 5. gadsimta un arī vēlajā dzelzs laikmetā raksturīgi līdzenie skeletkapu kapulauki, kur mirušie guldīti samērā seklās (25-130 cm) kapu bedrēs. Kapulauks izveidots paaugstināta vietā upes vai ezera krastā. Kapa bedres veido rindas, kur kaps no kapa atrodas līdz 0.5 m attālumā. Uzskata, ka katrā atsevišķā rindā guldīti radinieki. Mirušo orientācija apbedījumos sievietēm ZR-DA vai Z-D virzienā, vīriešiem pretēji. Pie kapulaukiem atrastas ugunskura vietas un ziedojumu bedres, kurās ierakti ieroči vai rotas. Zemgaļiem tāpat kā citam etniskajām grupām, bija savs noteikts kapa inventārs, kuru raksturo atšķirīgas rotas. Vīriešu kapos bez ieročiem un darbarīkiem atrod arī piešus, dzeramos ragus un rotas. Sievietēm - pārsvarā rotas. Zemgaļu apdzīvotā teritorija ziemeļos sniedzās līdz Misas upei, aizņemot visu Lielupes baseinu un Ventas upes vidusteces baseinu.

  Pazīstamākie zemgaļu kapulauki ir Pļavniekkalna Rīgas rajonā, Ošu kapulauks Dobeles rajonā un Stūru kapulauks Tērvetes pagastā. Katrā no šiem kapulaukiem konstatēts no 100-150 apbedījumu. Šie kapulauki neiezīmējas ar kaut kādām ārējām pazīmēm. No agrākā laika uzkalniņiem tikai reti sastopamas maz iezīmīgas pēdas. Stūros tika konstatēts viens neliels uzbērums. Citur ap atsevišķiem apbedījumiem atrada lokveidīgi sakrautus akmeņus, kas atgādina akmeņu gredzenus no iepriekšējā laika uzkalniņiem. Uzkalniņi nenozuda piepeši, bet kļuva lēzeni un kopā ar akmeņu gredzeniem un apbedījumiem it kā iegrima zemē. Ap kapiem saliktie akmeņi ir saistāmi ar agrāko laiku uzkalniņu akmeņu gredzeniem. Arī zemē ieraktos kapos, kurus iepriekšējā periodā sastapām blakus uzkalniņu kapiem, atsevišķi apbedījumi bija aplikti ar akmeņiem. Šī laika kapulaukos akmeņu loks vairs neapņem lielāku apbedījumu grupu, bet atsevišķus apbedījumus, parasti piecus mirušos. Izzūd lielie kolektīvie uzkalniņi, katrs mirušais tiek apbedīts atsevišķi, kaut arī kopīgā kapulaukā, un tikai nedaudzos gadījumos tuvu radinieku apbedījumi, jādomā, vienas saimes locekļi, tiek iežogoti ar nelielu akmeņu iežogu. Lielajos kapulaukos ievērojam arī tādus apbedījumus, kas nav aplikti ar akmeņiem, bet kas novietoti cieši kopā vai rindā cits citam blakus. Arī šādas mazākas grupas varētu iezīmēt tuvākus radiniekus, atsevišķas ģimenes.

  Mirušie apglabāti svētku tērpā kopā ar rotas lietām. Līdzi deva daudz darba rīku un ieročus.

  Kurzemē sastopama vislielākā apbedīšanas iezīmju dažādība - vispirms skeletkapi, bet tad pāreja uz ugunskapiem un individuālajiem uzkalniņiem. Kuršu apdzīvoto teritoriju Lietuvas ZR un Latvijas DR jau vidējā dzelzs laikmeta iezīmēja līdzenie kapulauki, kuros līdz 10. gadsimtam savus mirušos apbedīja skeletkapos līdzenajos kapulaukos. Apbedījumu orientācija pret debespusēm kļuva vienādāka - pārsvarā mirušos apglabāja ZR-DA virzienā. Izmaiņas notiek no 10. gadsimta - kurši pāriet uz ugunsapbedījumiem. Kremācija pie kuršiem izzuda 14.-15. gadsimtā kristīgās ticības ietekmē. Valdīja uzskats, ka tas, kas sadedzināts, tiek atdots jaunai dzīvei. Sārts tika kurināts gan tajā vietā, kur apbedījums veikts, vai arī ārpus tā. Pēc sadedzināšanas kremācijas paliekas ieraktas kapa bedrē, un tās atšķīrās pēc izmēriem, kas saistīts ar apbedīto skaitu. Dubultkapiem bedres bija līdz 6 m2 lielas, kvadrātveida, bet individuālajiem apbedījumiem - iegarenas un līdz 4 m2 lielas. Kremējot mirušajam līdzi doti arī priekšmeti, kas pirms tam bojāti - zobeni, naži un citi. Kā J.Urtāns stāsta dokumentālajā filmā "Kurši" - "dārgais un vērtīgais kuršu zobens ir pārlauzts un ir zaudējis savu zobena vērtību, bet tajā pat laikā, ir ieguvis citu vērtību. It kā aizgājis kopā ar dvēseli citos laukos." Kapu piedevās arī konstatētas miniatūri priekšmeti - atdarinājumi traukiem, ieročiem un rotaslietām. Kapu bedrēs atrod uguns neskartus dzeramo ragu apkalumus. Acīmredzot bēru mielasta laikā šos ragus pēc iztukšošanas ka ziedojumus meta kapā. Mirušo dedzināšana neļauj spriest par kuršiem raksturīgo apģērbu šajā laikā, ka tas ir zināms, piemēram, pie latgaļiem. 

  10. un 11. gs. Rietumlatvijā bija daudzi kapulauki (Bunkā, Rāvā, Priekulē, Embūtē, Kazdangā), kur bija gan skeletu, gan ugunskapi. Šis birituālais apbedīšanas veids iezīmēja pārejas posmu no skeletapbedījumiem uz ugunskapiem.
  Īpatnība un neparasti interesanta bijusi arī tradīcija mirušo sadedzināt uz plosta un ielaist ezerā. Šāds ezers ir Talsu Vilkumuižas ezers, galvenokārt tā austrumu daļa ap 10-25 metrus no krasta, kur dziļums ir 3.-5 metri. Te atrasts ap 3000 senlietu, kas piederējušas šiem ugunskapiem. Apbedīšanas vieta ezerā izmantota no 12.-14. gs.
  Vēlā dzelzs laikmeta otrajā pusē kurši strauji sāka ieplūst Kurzemes ziemeļdaļā, kur dzīvoja Baltijas somi (Kurzemes lībieši). Tas izsekojams pēc viņu ugunskapiem. Sakās lībiešu kuronizācija,
 Trešais apbedījumu veids Kurzemē vēlajā dzelzs laikmetā ir individuālie uzkalniņkapi. Tie piederīgi somugru - lībiešu tradīcijām, ir neliela izmēra (0.5-2 m diametrā) un parasti individuāli skeletkapi ar maz piedevām. Piemērs ir Sabiles Krievu kapi un Tojātu kapi.
  11. gs. Tukumā, Lībagos, Laucienā un citur ziemeļaustrumu Kurzeme parādījās līdzenie skeletkapi, kur apbedītajiem bija īpatns, no kuršiem atšķirīgs kapu inventārs. Vislielākā līdzība pēc apbedījumu veida un piedevām šiem kapiem bija ar Cēsu kapulauku, tāpēc šo grupu identificē ar vendiem, kas kādreiz dzīvojuši Ventas lejtecē, taču, kuršu padzīti, pārcēlušies uz dzīvo pie Rīgas, bet vēlāk - pie Cēsīm.

Demogrāfiskie rādītāji:

  Šī perioda latgaļu sabiedrībā vērojamas gan iepriekšējā laikmeta iedzīvotājiem raksturīgās demogrāfiskās struktūras īpatnības, gan arī zināmas izmaiņas vecuma struktūrā. Būtiska iezīme, kas raksturo šo laiku, ir samērā zemais mirušo bērnu īpatsvars (13-18 %). Dažas latgaļu populācijas ataino gandrīz divkāršu vīriešu skaita pārsvaru pār sieviešu skaitu, citās turpretim vērojama visai līdzīga abu dzimumu sastopamība. Tas varētu būt izskaidrojams ar visai dinamisku tā laika latgaļu cilšu infiltrāciju jaunās teritorijās, kas zināmā mērā noteica katrā atsevišķā apdzīvotā vietā šīs tautības iedzīvotāju demogrāfisko struktūru.
  Kā liecina Lejasbitēnu kapulauka 9.-10. gs. apbedījumi, vīriešu mirstība bērnībā un agra jaunībā sastādīja 13%. Salīdzinājumā ar iepriekšējo laika periodu izlīdzinājies vīriešu dažādu vecuma grupu sastāvs. Vecuma līdz 25 gadiem mirušo īpatsvars sastādīja 19%, 26-30 gadu vecumā - 13.5%. Vīriešu dzīves ilgums reizēm varēja sasniegt 55-65 gadus (14%).
  Vidējais dzīves ilgums cilvēkam šajā laikā kopumā, ieskaitot bērnu mirstību, sastādīja aptuveni 31 gadu, kas ir augstākais rādītājs līdz šim pētītajās paleopopulācijās. Vīriešiem tas līdzinājās 34 gadiem, bet sievietēm tikai 21 gadam.
  Sievietēm augstākie mirstības rādītāji vērojami 17-25 gadu ietvaros (41%), īpaši 20-25 gadu vecumā (24%). Taču arī sieviešu vidū dzīves garums bija palielinājies, dažkārt sasniedzot 60 un 65 gadu robežu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo laika periodu jūtami palielinājies cilvēka vidējais mūža ilgums, pieaudzis to cilvēku skaits, kas sasniedza un pārdzīvoja 50 un 60 gadu robežu. Nedaudz samazinājusies mirstība agrās jaunības periodā, tomēr tā joprojām ir visai augsta. Bez tam nelielais bērnu skaits un turpat divkāršais vīriešu skaita pārsvars pār sievietēm liek domāt, ka arī šajā periodā Latvijā, vismaz vairākās latgaļu populācijās, bijusi visai nelabvēlīga situācija.
  Salaspils Laukskolas 10. gs. b.- 13. gs. materiālos atspoguļojas šādas demogrāfiskās tendences. Pirmo no tām raksturo bērnu mirstības samazināšanās (no 35% 11. gs. sākumā līdz 25% 12.-13. gs.). 10.gs. beigās un 11. gs. sākumā Salaspils Laukskolas sabiedrībā bija vērojams līdzīgs vai pat nedaudz lielāks sieviešu skaitliskais pārsvars pār vīriešiem, ko fiksē maskulinizācijas indekss - 0.95. Visai zīmīgi, ka līdzīgas bija šo dzimumu attiecības arī starp bērniem - maskulinizācijas indekss - 1.04. Lībiešu vīriešu vidējais mūža ilgums bija 30-32 gadi, bet, ieskaitot zēnu mirstības rādītāju - 19-20 gadu. Sieviešu mūža vidējais ilgums svārstījās ap 26-28 gadiem, bet, ietverot meiteņu mirstības rādītājus, - ap 20-21 gadu.
  Augstākie bērnu mirstības rādītāji vērojami vecumā līdz 7-8 gadiem. Sievietes visbiežāk mira 15-20 gadu (27%) un 20-25 gadu vecumā (24.5%). Nedaudz mazāka sieviešu mirstība vērojama 30-35 gadu vecumā (18%). Līdz 50 gadiem nodzīvoja tikai 9% sieviešu.
  Salīdzinājuma ar 9.-10. gs. latgaļu pārstāvjiem, kuriem visaugstākais mirstības procents pamatā bija jaunības gados - 17-25 gadu vecumā (39%), 10. gs. beigu un 11. gs. sākuma Salaspils Laukskolas lībiešu sabiedrībā gan vidējais dzīves ilgums, it īpaši sieviešu vidējais mūža garums, gan arī mirstības periodi ir kļuvuši "vecāki", kas nepārprotami norāda uz labvēlīgākiem dzīves apstākļiem.
  Vidēji katra Salaspils Laukskolas sieviete varēja dzemdēt vienu, biezāk divus bērnus, kā to rāda attiecība 1,41.

  Vēlajā dzelzs laikmetā cilvēki ticēja, ka mirušo lokalizācija meklējama divās vietās - aizsaulē, kur var nokļūt ar rietošo sauli, un pazemē jeb veļu valstī, kuras pavēlniece ir Veļu māte. Šajā krēslainajā valstībā turpinās ierastā dzīve, tikai nedaudz mainījušies tās atribūti. Vienreiz gadā (veļu laikā) mirušie drīkst apciemot savus radiniekus virszemes veļu mielastā.

Izmantotā literatūra: 

M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., 1994

H.Moora.  Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā. R.,1952

A.Vasks, B.Vaska, R.Grāvere. Latvijas aizvēsture. R.,1997

  In the last stage of Iron Age happened very significant changes in both the farm and in public relations and ethnic development in Latvia. Appeared first written sources about this territory. Late Iron Age ended with the invasion of German crusaders and independent development of local nationalities was interrupted. Latvian history entered a new era - the Middle Ages.
   Increased population and began quantitative and qualitative changes in the Late Iron Age in Latvian territory. Appeared larger centers, which was like  castle - fortress and a large settlement - ancient town with cemeteries. It was characteristic of rural settlements - villages. Larger archaeological excavations in eastern Latvia made in the cemeteries of villages: Kapiņu Kristapiņos, Ērgļu Jaunāķēnos, etc. Graves are usually located next to the village, or even in the oldest, abandoned part.

   At the end of Late Iron Age is already starting to spread Christianity in Latvia. The first church, mentioned  in the Danish Ansgar Chronicle, built in Kurzeme in the at the end of 11th century. Perhaps it happened in Northern Kurzeme because there found Scandinavian origin crosses and appeared inhumations in graves with crossed arms instead of cremations, which is considered as a sign of Christianity. However, it continued tradition with grave goods.
    Late Iron Age is the time when the funeral traditions show marked ethnic differences:

 Livs of River Gauja better known from barrow cemeteries. Known 16 barrow cemeteries in Gauja lower basin in 1,000 km2, most of which are concentrated around Sigulda, Krimulda and Turaida. Number of barrow cemeteries were quite different - from a few to several hundred (Krimuldas Priežu Cemetery - around 270 barrow). Within one cemetery the 3-15 m large and up to 2.5 m high hills are usually comprised in several groups that they were so close to one another that the base melt. Under the sand embankment it was buried in one, rarely two, creamtions or inhumation, usually in the north-south direction. Without weapons and jewelery to the deceased in the grave gave up characteristic to them pottery, but near the feet were often buried dog, sometimes another animal.

  Livs of River Daugava inhabited right coast, but sometimes also the left bank between Koknese and Aizkraukle to Riga. Some of their cemeteries were also identified at the river Small Jugla and Ogre. Liv's of river Daugava more typical flat cemeteries, barrows known in four locations. It is widely studied cemeteries in Dole Vampeniešos (about 300 burials) and Salaspils Laukskola (more than 600 burial). Just like Livs of river Gauja's, Livs of river Dauagava did both buried their dead unburnt or made a cremations. Cremations were more typical in 10th-11th century, when they were about 1/3 of the burials. Buried the dead in a northwesterly direction, but in the 12-13th century - mainly in the northern direction. Unlike Latgalians Livs of river Daugava was characterized by uncommon arrangement of the cemetery graves. Near head they put pottery, but near the feet were often buried dog. Ritual significance has also egg donation in tomb. Daugava's Livs sometimes the grave covered by stones, or set up a stone fence. This custom relates to the upstream Baltic Finns stone cist grave tradition.

  Cemeteries that were ethnically mixed areas (Aizkraukle), alongside Livs buried Latgallians. Liv's cemeteries near the river Daugava appeared in the 10th century, but near river Gauja - 11th century. Prior to that, both at the Gauja and Daugava known only Balt's tribes monuments. Early and Middle Iron Age Baltic Finns characteristic stone cist grave main range was located northeast of the later of the Daugava and Gauja Liv regions, so there buried not be regarded as Liv ancestors. Just about Metsepole Livs we can be sure that they are ancient Baltic Finns descendants.

  No doubt about Kurzeme Liv local origin. Their ancestors can be linked to the Baltic Finns citizens, who in the early and middle Iron Age buried their dead in stone cist graves, the use of which ended in 10th - 11th century

  Latgallians were characterized by a flat cemeteries that often occupy a large area and contains several hundred burial in 8th-12th century. Known more than 200 Latgallians flat cemeteries in eastern Latvia, whose numbers had grown at the beginning of the Late Iron Age, especially in southeast Latgale. Usually they are around 3000 m2 large with 200-300 burial. Density is higher in cemetery central area, but periphery - lower. Also chronologically different time burials can be located next across the cemetery. Grave pit length differ from 1.9 m to 2.2 m, width 0.6-0.8 m, depth 0.3 - 0.6 m. It fills with earth mixed with ashes and coals, also with the pottery fragments, burned animal bones, what shows the fire rituals in funerals.
  Almost all the burials are inhumations, cremations does not exceed 1/10 of the total number of burials. The dead were buried on the bark, plank carpet, dugout, but also from the 12th century in wooden coffin. Sometimes the deceased covered up with a cloth or laid on it. Sometimes found leather layout. There has been a tradition to place under the head of dead the stave, which is decorated with motifs and ferns in women's burial. Ferns occur as a coating on the boards or in the coffin. Latgallians very consistently followed an opposite orientation of the dead in burial graves of men and women - men with the head of east, while women - to the west.
  Since the end of 10th century to the east from lake Lubana, especially in Ludza-Rāzna area, in addition to the flat cemeteries, Latgalians sometimes buried their dead in sand barrows. Fracture  in funeral traditions F.Balodis binding either Viking or Slavic influence, which was a tradition to bury their dead in barrows. The dead in flat cemeteries were buried in one-tree coffin and there has been rituals with fire, because graves found in coals. They are chronologically later - to the end of 10th century and until 13th century. Buried location and orientation, as well as the grave forms are the same as flat cemeteries. Barrow cemetery number can range from a few dozen to several hundred. The average diameter of barrow is 5-7 m, height: 0.3 m - 0.8 m; around the hills are ditch of which takes the earth for building a barrow. Ditch also had a ritual significance, as it separated the dead and the living world. Ludza district is also a round barrow burial ground. Some of them are also separate long barrows. This burial ethnicity is not yet clear.
  More studied Ludza Odukalns cemetery excavated 348, but in Pilda Nukšu Cemetery - 218 burials. More than 300 graves discovered in Kristapiņu cemetery.
  Cremation, if had been made, took place outside the cemetery. Cremations burial are potholes form and they are also lined with bark, boards or in one-tree coffin. Sometimes calcined bones placed in a small box. Cremation were usually buried women, so it is considered that they were married Lithuanian or Slavs.
  There are also found symbolic burials in which missing bones (cenotaphs), but performed all the operations as at the burial of the dead in Latgale. These burials are also grave goods belonging to men. This could indicate that these symbolic burials could be devoted to fallen soldiers afar.
  Latgallians in north had gone to the middle of river Gauja district while the northeast reached about contemporary Latvian-Estonian border, settling in the Baltic Finns counties, where in the past were distributed stone cist cemeteries.
  Latgallians cemeteries are rich in inventory. It consists of a festive costume, jewelery, weapons, tools. Men's graves were characterized by weapons, a typical part of the ax, usually one or two lances. They wore bracelets, brooches and rings, but hats and skirts were adorned with bronze spirals and ringlets. Women festive costume characteristic detail was bronze villains. Women typically were bronze spiral crowns.

  Selonians dead are laid in graves in one-tree coffin, over which molded sand barrow the Late Iron Age. Barrows were in Selpils Lejasdopeles, where of the 63 studied 10 barrows. Four barrows dead were buried one by one, but six of them were collective hills with a larger number of buried (in one of them was even 18 burials). It was one of Selonian funeral traditions unlike Latgalians whose barrows were with one, rarely - two burials. Mostly Selonians buried their dead in flat cemeteries unburnt, east-west direction, strict compliance with the men and women in the opposite orientation.

  Semigallians from the 5th century and in the Late Iron Age characterized by flat inhumations cemeteries where the dead were buried in rather shallow (25-130 cm) graves. Cemetery created at the site of a river or lake. Cemetery composed of rows, where the tomb of the tomb is up to 0.5 meters. Considers that in each separate line buried relatives. Orientation of burials of the dead women was in the NW-SE or S-N direction, unlike men. At cemeteries found campfires and donation's pit where buried weapons or jewelry. Semigallians like other ethnic groups had their own set of grave inventory, which is characterized by different ornaments. Men's cemetery without weapons and tools found the spurs, drinking horns and decorations. Women - mostly jewelry. Populated area of Semigallians in the north extending to the Misa river, occupying the entire basin river Lielupe and middle reaches basin of river Venta.
  Well-known Semigallian cemeteries are in Plavniekkalns in Riga district, Osu cemetery in Dobele district and Sturu cemetery in Tērvete parish. In each of these cemeteries found from 100-150 burial. It is hard to find them because of lack of external characteristics. Elsewhere around individual graves they found archiform stacked stones, resembling stone rings from the previous period hills. Barrow didn't disappeared suddenly, but became flat and together with the stone rings and burials supposedly sank into the ground. Composite stones around the graves  are linked to the earlier time of barrow stone rings. This time stone circle of cemeteries no longer overtake larger burial groups, but individual burials, usually five dead. Disappearing large collective hills, each of the deceased are buried separately, although a common cemetery, and only in a few cases of close relatives burials, presumably members of the family is fenced with a small stone circle. Large cemeteries also find such burials, which are not circled with the stones, but placed close together or line up next to one another. The dead buried in festive outfit together with jewelery, a lot of tools and weapons.

  The greatest diversity of characteristics funeral - inhumations first, but then the transition to individual cremations and barrows found in Kurzeme. Curonian habitat Lithuanian and Latvian southeast and northwest already in the Middle Iron Age, marked with the flat cemeteries. About 10 centuries curonians buried their dead in flat inhumations cemeteries. Burial orientation towards the cardinal points became more homogeneous - mostly dead buried in the NW-SE direction. Changes take place from the 10th century - they move to cremation. Cremation at Curonians disappeared only in 14-15th century of the Christian faith affects. It was believed that what is burned, is returned to a new life. Fire was incite both the place where the burial place, or outside of it. After cremation the remains buried in the grave. Graves differ in size, which is related to the number of buried. Double graves pits were up to 6 m2 large, square, but individual burials - oblong and up to 4 m2 large. In additives gave items that previously damaged - swords, knives and others. How J.Urtāns tells in the documentary film "Kursi" - "dear and precious Cour's sword are broken and the sword has lost its value, but at the same time, has acquired another value. It is as if the soul departed along with other fields." In graves found miniature objects - containers of imitations, weapons and jewelery, fire unharmed drinking horn fittings. Apparently during funeral feast these horns after emptying gave like a donations in the tomb. Cremation took away chanceto judge on the course-specific clothes during this time that it is known, for example, at the Latgale.
  Many cemeteries (Bunka, Rava, Priekule, Embute, Kazdanga) in western Latvia, where were both the skeleton graves and cremations in 10th and 11th century. This bi-ritual funeral way marked a transitional period of inhumations to cremations.
  A special feature and an unusually interesting has also been a tradition to burn the dead on the raft and let into the lake. This is in Talsi lake Vilkumuiža, mainly the eastern part, around 10-25 meters from the shore, where the depth is 3 to 5 meters. Here found around 3000 artefacts that belonged to these cremations. Burial place of the lake used from 12th to 14th century.
  The secon half of Late Iron Age Curonians is rapidly began to flow into the northern part of Kurzeme, where lived the Baltic Finns (Livs of Kurzeme). It is traceable at their cremations.
  The third type of burial in Kurzeme Late Iron Age is individual barrowsi. They belong to the Finno-Ugric-Liv's traditions. They are small (0.5-2 m in diameter) and usually individually inhumations with few additives. An example is the Sabile Krievu cemetery and Tojati Cemetery.
  Flat inhumations appeared in Tukums, Lībagi, Lauciene and elsewhere in northeast Kurzeme, where grave inventory varies from typical curonian's goods in 11th centuy. The greatest similarity after the burial types and additives these graves were with cemeteries in Cesist, so these groups identified as Vendi who ever lived in the lower of river Venta, but  moved to live near Riga, and later - to Cesis.

Demographic indicators:

  An important feature that characterizes this time, a relatively low proportion of dead children (13-18%). Some Latgallian population represents almost twice the number of men lead over the number of women, while others observed the same in both sexes incidence. This could be explained by the whole dynamic of that time tribes of Latgale infiltration into new territories.

  As shown cemetery of Lejasbitēni burials of 9th-10th century, male mortality in childhood and early youth made up 13%. Compared with the previous period leveled men of different age groups. Age up to 25 years the proportion of deaths accounted for 19%, 26-30 years of age - 13.5%. Men's life expectancy could sometimes reach 55-65 years (14%).

  The average life expectancy of a person during this period as a whole, including child mortality, accounted for about 31 years, the highest rate so far studied in paleo-population. For men it was like 34 years ago, but for women only 21 years.

  For women the highest mortality rates observed within 17-25 years (41%), especially 20-25 year olds (24%). But even among women living length was increased, sometimes reaching 60 and 65-year limit. Compared with the previous period significantly increased human life expectancy - has increased the number of people who survived and reached 50 and 60-year limit. Slightly decreased mortality in the early period of youth, but it is still fairly high. In addition, the small number of children and nearly double the number of male to female ratios suggests that in this period in Latvia, Latgallians, at least in a number of populations, been in very unfavorable situation.

Materials from Salaspils Laukskola in the end of 10th century-13th century shows in the following demographic situation. The first of them is characterized by a reduction of child mortality (from 35% in the 11th century and up to 25% at the beginning of 12-13th century ). Higher numerical predominance of women over men, which is fixed in masculinisation index - 0.95, showed in Salaspils Laukskolas society at the beginning of 11th century. Quite significant that this was similar between children - masculinisation index - 1:04. Liv men's average life expectancy was 30-32 years, while including boys in the mortality rate - 19-20 years. Women's life expectancy fluctuated around 26-28 years, but including girls' mortality - around 20-21 years.

  The highest child mortality rates observed in the age of 7-8 years. Women most often died of 15-20 years (27%) and 20-25 year olds (24.5%). Slightly lower mortality observed in women 30-35 years of age (18%). Up to 50 years lived for only 9% of women.
  On average, each Salaspils Laukskolas woman could give birth to a single, more densely two children, as shown by the ratio 1.41.
  People of the Late Iron Age believed that the dead stays in two places - passed away, where you can get with the setting sun, and underground or country of Veli, whose mistress is mother of Veli. In this twilight realm will continue normal life, only slightly changed its attributes. Once a year (during the Velu laiks) dead may visit their relatives.