Šajā laikā Latvijas teritorijas apdzīvotībā tālāk attīstījās iepriekšējā posma tradīcijas. Turpināja pastāvēt daudzas vecās apmetnes, taču radās arī jaunas. Pieauga iedzīvotāju skaits, kas izraisīja gan iedzīvotāju blīvuma palielināšanos, gan jaunu zemju apgūšanu. Austrumlatvijā ieplūst jauni iedzīvotāji. Tie apmetas zemgaļu, sēļu un Baltijas somu jau agrāk apdzīvotajās vietās Vidzemē, Augšzemē un Latgalē.
Vidējā dzelzs laikmetā sākās jauns posms pilskalnu attīstībā. Pilskalni izvirzījās par novadu centriem. Pastāvēja arī parastās lauku apmetnes gan daļā veco apmetņu, gan radušās jaunas. Apmetņu izmēri liecina, ka veidojās lauku ciemi ar lielāku iedzīvotāju skaitu.
Sabiedriskajās attiecībās arī iestājās jauns posms atsevišķu saimju turības pieaugumam. Ar laiku šīs saimes ieguva vadošu stāvokli savā dzimtā un sabiedrībā. Pieauga arī konkurence savā starpā. Ekonomiski spēcīgākās saimes pārcēlās uz dzīvi pilskalnos.
Atteikšanās no apbedījumiem kapu uzkalniņos par labu līdzenajiem kapulaukiem, kas jau agrajā dzelzs laikmeta bija notikusi Dienvidkurzemē un pa daļai arī Rietumzemgalē, vidējā dzelzs laikmetā pārņēma visu Latvijas teritoriju.
Jaunajos līdzenajos kapulaukos parādījās arī cita antropoloģiskā tipa apbedījumi, kas liecina par jauniem ienācējiem.
Skatoties no sabiedrisko attiecību attīstības viedokļa, kolektīvajos uzkalniņos apbedītos var pieskaitīt tādai sabiedrībai, kurā tiek respektēta atsevišķo saimju patstāvība un zināma savrupība. Savukārt sabiedrībā, kura savus mirušos apbedīja līdzenajos kapulaukos, saimju norobežošanās bija vājinājusies un indivīds vairāk tika uzlūkots kā konkrētās kopienas vai sociālās grupas loceklis.
Par sabiedrības dažādo sociālo grupu pastāvēšanu zināmu ieskatu dod apbedījumos atrastie priekšmeti. Tā kuršu zemē Rucavas Ģeistautu kapulaukā 5.-6. gs. vīriešu kapos bija gan ieroči, gan darbarīki, gan rotas. Sieviešu kapos pārsvarā bija rotas. Uzmanību saista tie daži vīriešu un sieviešu apbedījumi, kuros bez bronzas bija arī sudraba rotas. Ievērojot šī metāla vērtību, tātad arī augsto prestižu, šo rotu īpašnieki uzskatāmi par sabiedrības augstāko slāņu pārstāvjiem. Īpaši izcēlās kāda vīrieša kaps, kurā bez bronzas aproces un dzelzs stopsaktas bija arī apzeltīta sudraba stopsakta, stopsakta ar sudraba platējumu un sudraba kaklariņķis. Šajā apbedījuma nebija darbarīku, tikai ierocis - vienasmens īsais zobens. Apbedītā piederību aristokrātijai apliecina arī līdzdotā kosmētikā lietojamā dzelzs pincete. Personas ar augstāku sabiedrisko stāvokli šajā laikā parādījās arī Zemgalē.
Vidējā dzelzs laikmeta otrajā pusē sabiedrības dzīvi arvien vairāk ietekmēja kari. Tas bija saistīts gan ar savstarpēji konkurējošu centru izvirzīties un nostiprināt savu ietekmi plašākā novadā, gan arī ar etniskiem konfliktiem. Arheoloģiskajā materiālā tas atspoguļojas kā savdabīga sabiedrības militarizācija, kas izpaudās gan nocietinājumu būvē pilskalnos, gan apbedīšanas tradīcijās. Pļaviņu Kalniešu otrajā kapulaukā, kur mirušie apbedīti 8. gs. visos vīriešu kapos dominēja ieroči, bet darbarīku tikpat kā nebija. Izrakumos zobenu atrod karavīram pie kreisā sāna, ieliktu koka vai ādas makstī, kas apkalta ar dzelzi, bronzu vai sudrabu. Pie jostas zobens tika piestiprināts ar izrotātu bronzas vai dzelzs piekarcilpu. Piekarcilpas un jostas garums, kā arī greznojumi bija atkarīgi no īpašnieka sabiedriskā stāvokļa, kā arī no kalēju un rotkaļu meistarības.
Tradīcija apbedīt karavīru kopa ar zirgu ir indoeiropeiska, visstiprāk izteikta baltu kultūrā. Zirgu skeleta stāvoklis - uz ceļiem, uz muguras, uz sāniem liek domāt, ka zirgi iepriekš nodzīti un tad dzīvi iegrūsti kapa bedrē, daži ar aizsietām acīm vai pie galvas piesietiem pilniem labības maisiem. Gandrīz visus mēģināts guldīt ar galvu uz rietumiem.
Ap 7. gs. beigām Daugavas baseinā parādās garenie uzkalniņkapi, kas varētu liecināt par jaunu cilšu ienākšanu šajā teritorijā, jo baltu ciltīm šāda uzkalniņkapu struktūra nav raksturīga. Tajos atrodamie ugunskapi bija ļoti trūcīgi. Tiek uzskatīts, ka mirušie ar kapu piedevām sadedzināti ārpus kapulauka un apbedīti tikai kauli. PiedEvās atrodamās rotas ir latgaļu vai lietuviešu tipa. Daži vēsturnieki šos uzkalniņus piedēvē lietuviešiem, citi slāvu kriviču uzkalniņkapiem. Šajos uzkalniņos tikai keramika ir slāviem raksturīga.
Latgaļi un sēļi
Pie Daugavas tās vidusteces rajonā, dienvidaustrumu Vidzemē un Augšzemē turpinājās apbedīšana iepriekšējā perioda sēļiem raksturīgajos uzkalniņos. 5. un 6.gs. mirušos nereti ierok jau esošajos uzkalniņos, vairs uzkalniņu nepaaugstinot, bet pēc tam, sākot ar 6.-7. gs. plaši sāka ieviesties līdzenie kapulauki. Mirušie apbedīti nesadedzināti 50-70 cm dziļumā, apkrauti ar akmeņiem, kas varētu būt tulkojama kā uzkalniņkapu tradīcijas atskaņa. Mirušo orientācijā sāka nostabilizēties austrumu-rietumu virziens, turklāt sievietes apbedīja ar galvu uz rietumiem, bet vīriešus - uz austrumiem. Kapos līdzdoto priekšmetu ziņā visā Austrumlatvijā vērojama diezgan liela vienveidība. Līdzenie kapulauki parādījās arī tajās teritorijās Latgalē, kur agrāk dzīvoja švīkātās keramikas baltu ciltis un Baltijas somi.
Gan apbedīšanas tradīciju, gan materiālās kultūras pakāpeniska attīstība līdzenajos kapulaukos izsekojama līdz 13. gadsimtam., kad rakstītie avoti šajās teritorijās apliecina latgaļus un sēļus. Tomēr arheoloģiskajos materiālos ir grūti saskatīt atšķirību starp šīm abām cilšu grupām. Tiem bija vairāk kopīgu nekā atšķirīgu pazīmju.
Latgaļu kultūrai, kāda tā atainojās līdzenajos kapulaukos, nav ģenētisku saikņu ar 2.-6. gs. uzkalniņkapu kultūru. Tomēr latgaļu kultūra nav ienākusi Austrumlatvijā jau gatavā veidā, jo tad būtu jābūt teritorijai, kur šīs kultūras prototips sastopams jau agrāk. Latgaļu kultūra veidojās, mijiedarbojoties vairākiem gan no tuvākām, gan no tālākām teritorijām Austrumlatvijā ienākošiem valodas, materiālās un garīgās kultūras komponentiem.
Sākās arī latgaļu kultūras ekspansija ziemeļu virzienā Baltijas somu apdzīvotajā teritorijā. Tā akmeņu krāvumu kapulauku tuvumā, piemēram, Baižkalna Upmaļos, Balvu Nauduševā, vai arī Baltijas somu apmetņu vietās Priekuļu Kalnapiļās un Zvirgzdenes Kivtos tika iekārtoti latgaļu līdzenie kapulauki. Latgalizēti tika arī daļa Baltijas somu. Latgaļu virzība uz ziemeļiem turpinājās vēlajā dzelzs laikmetā. Tad viņi sāka iespiesties arī zemgaļu un Daugavas lībiešu novados. Jaunā kultūra spēcīgi ietekmēja arī sēļu kultūras tālāko attīstību - notika savdabīga sēļu "latgalizācija".
Zemgaļi
5.-6. gs. viņi savus mirušos vēl apbedīja uzkalniņkapos, tos ierokot uzbērumā (Īles Gailīšos, Naudītes Jāņogās, Ķeipenes Ūsiņos), tomēr, sākot ar 6. gs., plaši izplatījās līdzenie kapulauki. Jau iepriekšējā laikmetā līdzenie kapulauki dominēja dienvidrietumu Latvijā un sāka parādīties arī Rietumzemgalē (Rūsīši-Debeši). Vidējā dzelzs laikmetā šīs tradīcijas izplatījās arī Austrumzemgalē un Vidzemē, kas, iespējams, bija saistīts ar jauniem ienācējiem no dienvidiem. Plašāk pētīti ir kapulauki Dobeles Ošos un Bāļās, Katlakalna Pļavniekkalnā, Zvārdes Grīnertos. Apbedīto orientācija šajos kapos bija visai dažāda, tomēr dominēja ZR-DA un DR-ZA virziens. Kapu inventārā raksturīgs rīks joprojām paliek kātcauruma kaplis sieviešu, bet uzmavas kaplis vīriešu kapos. Lielākas izmaiņas šajā laikā skāra zemgaļu rotas. Sievietes kopš 5. gs. saka nēsāt bronzas spirālīšu lentveida vainagus. Zemgaļu un žemaišu teritorijā vidējā dzelzs laikmetā radās nozīmīgākas jaunās formas, kas ieviesās arī sēļu un latgaļu zemēs. Zemgaļi atšķīrās ar visgarāko augumu Latvijā, vīriešiem tas bija 176 cm, bet sievietēm 161.3 cm.
Vidējā dzelzs laikmetā sākās jauns posms pilskalnu attīstībā. Pilskalni izvirzījās par novadu centriem. Pastāvēja arī parastās lauku apmetnes gan daļā veco apmetņu, gan radušās jaunas. Apmetņu izmēri liecina, ka veidojās lauku ciemi ar lielāku iedzīvotāju skaitu.
Sabiedriskajās attiecībās arī iestājās jauns posms atsevišķu saimju turības pieaugumam. Ar laiku šīs saimes ieguva vadošu stāvokli savā dzimtā un sabiedrībā. Pieauga arī konkurence savā starpā. Ekonomiski spēcīgākās saimes pārcēlās uz dzīvi pilskalnos.
Atteikšanās no apbedījumiem kapu uzkalniņos par labu līdzenajiem kapulaukiem, kas jau agrajā dzelzs laikmeta bija notikusi Dienvidkurzemē un pa daļai arī Rietumzemgalē, vidējā dzelzs laikmetā pārņēma visu Latvijas teritoriju.
Jaunajos līdzenajos kapulaukos parādījās arī cita antropoloģiskā tipa apbedījumi, kas liecina par jauniem ienācējiem.
Skatoties no sabiedrisko attiecību attīstības viedokļa, kolektīvajos uzkalniņos apbedītos var pieskaitīt tādai sabiedrībai, kurā tiek respektēta atsevišķo saimju patstāvība un zināma savrupība. Savukārt sabiedrībā, kura savus mirušos apbedīja līdzenajos kapulaukos, saimju norobežošanās bija vājinājusies un indivīds vairāk tika uzlūkots kā konkrētās kopienas vai sociālās grupas loceklis.
Par sabiedrības dažādo sociālo grupu pastāvēšanu zināmu ieskatu dod apbedījumos atrastie priekšmeti. Tā kuršu zemē Rucavas Ģeistautu kapulaukā 5.-6. gs. vīriešu kapos bija gan ieroči, gan darbarīki, gan rotas. Sieviešu kapos pārsvarā bija rotas. Uzmanību saista tie daži vīriešu un sieviešu apbedījumi, kuros bez bronzas bija arī sudraba rotas. Ievērojot šī metāla vērtību, tātad arī augsto prestižu, šo rotu īpašnieki uzskatāmi par sabiedrības augstāko slāņu pārstāvjiem. Īpaši izcēlās kāda vīrieša kaps, kurā bez bronzas aproces un dzelzs stopsaktas bija arī apzeltīta sudraba stopsakta, stopsakta ar sudraba platējumu un sudraba kaklariņķis. Šajā apbedījuma nebija darbarīku, tikai ierocis - vienasmens īsais zobens. Apbedītā piederību aristokrātijai apliecina arī līdzdotā kosmētikā lietojamā dzelzs pincete. Personas ar augstāku sabiedrisko stāvokli šajā laikā parādījās arī Zemgalē.
Vidējā dzelzs laikmeta otrajā pusē sabiedrības dzīvi arvien vairāk ietekmēja kari. Tas bija saistīts gan ar savstarpēji konkurējošu centru izvirzīties un nostiprināt savu ietekmi plašākā novadā, gan arī ar etniskiem konfliktiem. Arheoloģiskajā materiālā tas atspoguļojas kā savdabīga sabiedrības militarizācija, kas izpaudās gan nocietinājumu būvē pilskalnos, gan apbedīšanas tradīcijās. Pļaviņu Kalniešu otrajā kapulaukā, kur mirušie apbedīti 8. gs. visos vīriešu kapos dominēja ieroči, bet darbarīku tikpat kā nebija. Izrakumos zobenu atrod karavīram pie kreisā sāna, ieliktu koka vai ādas makstī, kas apkalta ar dzelzi, bronzu vai sudrabu. Pie jostas zobens tika piestiprināts ar izrotātu bronzas vai dzelzs piekarcilpu. Piekarcilpas un jostas garums, kā arī greznojumi bija atkarīgi no īpašnieka sabiedriskā stāvokļa, kā arī no kalēju un rotkaļu meistarības.
Tradīcija apbedīt karavīru kopa ar zirgu ir indoeiropeiska, visstiprāk izteikta baltu kultūrā. Zirgu skeleta stāvoklis - uz ceļiem, uz muguras, uz sāniem liek domāt, ka zirgi iepriekš nodzīti un tad dzīvi iegrūsti kapa bedrē, daži ar aizsietām acīm vai pie galvas piesietiem pilniem labības maisiem. Gandrīz visus mēģināts guldīt ar galvu uz rietumiem.
Ap 7. gs. beigām Daugavas baseinā parādās garenie uzkalniņkapi, kas varētu liecināt par jaunu cilšu ienākšanu šajā teritorijā, jo baltu ciltīm šāda uzkalniņkapu struktūra nav raksturīga. Tajos atrodamie ugunskapi bija ļoti trūcīgi. Tiek uzskatīts, ka mirušie ar kapu piedevām sadedzināti ārpus kapulauka un apbedīti tikai kauli. PiedEvās atrodamās rotas ir latgaļu vai lietuviešu tipa. Daži vēsturnieki šos uzkalniņus piedēvē lietuviešiem, citi slāvu kriviču uzkalniņkapiem. Šajos uzkalniņos tikai keramika ir slāviem raksturīga.
Baltijas somi, kas no iepriekšējā perioda dzīvoja Kurzemes, Vidzemes un Latgales ziemeļdaļā, saglabāja vecās tradīcijas. Savus mirušos viņi turpināja apbedīt akmeņu krāvuma kapos (Popē, Kandavas Reinās, Makašānu Saleniekos, Sakstagala Lielpuderos).
Pie Daugavas tās vidusteces rajonā, dienvidaustrumu Vidzemē un Augšzemē turpinājās apbedīšana iepriekšējā perioda sēļiem raksturīgajos uzkalniņos. 5. un 6.gs. mirušos nereti ierok jau esošajos uzkalniņos, vairs uzkalniņu nepaaugstinot, bet pēc tam, sākot ar 6.-7. gs. plaši sāka ieviesties līdzenie kapulauki. Mirušie apbedīti nesadedzināti 50-70 cm dziļumā, apkrauti ar akmeņiem, kas varētu būt tulkojama kā uzkalniņkapu tradīcijas atskaņa. Mirušo orientācijā sāka nostabilizēties austrumu-rietumu virziens, turklāt sievietes apbedīja ar galvu uz rietumiem, bet vīriešus - uz austrumiem. Kapos līdzdoto priekšmetu ziņā visā Austrumlatvijā vērojama diezgan liela vienveidība. Līdzenie kapulauki parādījās arī tajās teritorijās Latgalē, kur agrāk dzīvoja švīkātās keramikas baltu ciltis un Baltijas somi.
Gan apbedīšanas tradīciju, gan materiālās kultūras pakāpeniska attīstība līdzenajos kapulaukos izsekojama līdz 13. gadsimtam., kad rakstītie avoti šajās teritorijās apliecina latgaļus un sēļus. Tomēr arheoloģiskajos materiālos ir grūti saskatīt atšķirību starp šīm abām cilšu grupām. Tiem bija vairāk kopīgu nekā atšķirīgu pazīmju.
Latgaļu kultūrai, kāda tā atainojās līdzenajos kapulaukos, nav ģenētisku saikņu ar 2.-6. gs. uzkalniņkapu kultūru. Tomēr latgaļu kultūra nav ienākusi Austrumlatvijā jau gatavā veidā, jo tad būtu jābūt teritorijai, kur šīs kultūras prototips sastopams jau agrāk. Latgaļu kultūra veidojās, mijiedarbojoties vairākiem gan no tuvākām, gan no tālākām teritorijām Austrumlatvijā ienākošiem valodas, materiālās un garīgās kultūras komponentiem.
Sākās arī latgaļu kultūras ekspansija ziemeļu virzienā Baltijas somu apdzīvotajā teritorijā. Tā akmeņu krāvumu kapulauku tuvumā, piemēram, Baižkalna Upmaļos, Balvu Nauduševā, vai arī Baltijas somu apmetņu vietās Priekuļu Kalnapiļās un Zvirgzdenes Kivtos tika iekārtoti latgaļu līdzenie kapulauki. Latgalizēti tika arī daļa Baltijas somu. Latgaļu virzība uz ziemeļiem turpinājās vēlajā dzelzs laikmetā. Tad viņi sāka iespiesties arī zemgaļu un Daugavas lībiešu novados. Jaunā kultūra spēcīgi ietekmēja arī sēļu kultūras tālāko attīstību - notika savdabīga sēļu "latgalizācija".
5.-6. gs. viņi savus mirušos vēl apbedīja uzkalniņkapos, tos ierokot uzbērumā (Īles Gailīšos, Naudītes Jāņogās, Ķeipenes Ūsiņos), tomēr, sākot ar 6. gs., plaši izplatījās līdzenie kapulauki. Jau iepriekšējā laikmetā līdzenie kapulauki dominēja dienvidrietumu Latvijā un sāka parādīties arī Rietumzemgalē (Rūsīši-Debeši). Vidējā dzelzs laikmetā šīs tradīcijas izplatījās arī Austrumzemgalē un Vidzemē, kas, iespējams, bija saistīts ar jauniem ienācējiem no dienvidiem. Plašāk pētīti ir kapulauki Dobeles Ošos un Bāļās, Katlakalna Pļavniekkalnā, Zvārdes Grīnertos. Apbedīto orientācija šajos kapos bija visai dažāda, tomēr dominēja ZR-DA un DR-ZA virziens. Kapu inventārā raksturīgs rīks joprojām paliek kātcauruma kaplis sieviešu, bet uzmavas kaplis vīriešu kapos. Lielākas izmaiņas šajā laikā skāra zemgaļu rotas. Sievietes kopš 5. gs. saka nēsāt bronzas spirālīšu lentveida vainagus. Zemgaļu un žemaišu teritorijā vidējā dzelzs laikmetā radās nozīmīgākas jaunās formas, kas ieviesās arī sēļu un latgaļu zemēs. Zemgaļi atšķīrās ar visgarāko augumu Latvijā, vīriešiem tas bija 176 cm, bet sievietēm 161.3 cm.
Zemgaļi vidējā dzelzs laikmetā jau pilnībā apdzīvoja to teritoriju, ko vēlāk apliecināja rakstītie avoti. Tie ar laiku koncentrējās atsevišķās lokālās grupās. Šīs teritoriālās grupas visumā atbilda vēlākajos rakstītajos avotos minētajām "zemēm". Viena šāda grupa bija Tērvetes apkārtnē, kur zināms daudz lielu kapulauku, kas pa daļai jau eksistēja iepriekšējā laikmetā. Otra kapulauku grupa koncentrējās Auces ezera apvidū, iezīmējot vēlāko Spārnenes zemi. Uz dienvidrietumiem atradās kapulauki, kas vēlāk ietilpa Dobes zemē. Ceturtā grupa bija Dobeles zemē, bet piektā - Bauskas un Mežotnes apkārtnē. Bez tam zemgaļi šajā laikā dzīvoja arī Vidzemes rietumdaļā.
Visas minētās zemgaļu grupas vispirms iezīmē kapulauki. Šiem kapulaukiem raksturīgi zemē ieraktie apbedījumi.
Kurši.
Kuršu apdzīvotā teritorija Latvijas rietumdaļā paplašinājās virzienā uz ziemeļiem apmēram līdz Tebras upei. Pētījumi kapulaukos Grobiņā, Ošeniekos, bet īpaši Ģeistautos rādīja, ka iepriekšējā laikmeta tradīcijas turpinājās: nesadedzināti mirušie apbedīti zemē izraktās bedrēs, orientācija pret debespusēm vel nebija nostabilizējusies (lai gan bija tendence ievērot ziemeļu-dienvidu virzienu). Agrīnākie kapi, tāpat kā senāk, ir aplikti ar akmeņu riņķi. Kā raksturīgas piedevas likti miniatūri trauciņi, dzeramie ragi, papildinventārs ievietots īpašās bērza tāss vācelēs. Vīriešiem - ieroči, darbarīki un rotas - stopsaktas ar zvēru galvām galos parasti no bronzas, retāk no sudraba. Tieši kuršu teritorijā 7. gs. izveidojās arī īpatnēja pūcessakta, kas vēlāk plašāk izplatījās Latvijas austrumdaļā. Kuršiem šajā laikā bija raksturīgas rotas ar ziliem stikliņiem.
Kuršu apdzīvotā teritorija Latvijas rietumdaļā paplašinājās virzienā uz ziemeļiem apmēram līdz Tebras upei. Pētījumi kapulaukos Grobiņā, Ošeniekos, bet īpaši Ģeistautos rādīja, ka iepriekšējā laikmeta tradīcijas turpinājās: nesadedzināti mirušie apbedīti zemē izraktās bedrēs, orientācija pret debespusēm vel nebija nostabilizējusies (lai gan bija tendence ievērot ziemeļu-dienvidu virzienu). Agrīnākie kapi, tāpat kā senāk, ir aplikti ar akmeņu riņķi. Kā raksturīgas piedevas likti miniatūri trauciņi, dzeramie ragi, papildinventārs ievietots īpašās bērza tāss vācelēs. Vīriešiem - ieroči, darbarīki un rotas - stopsaktas ar zvēru galvām galos parasti no bronzas, retāk no sudraba. Tieši kuršu teritorijā 7. gs. izveidojās arī īpatnēja pūcessakta, kas vēlāk plašāk izplatījās Latvijas austrumdaļā. Kuršiem šajā laikā bija raksturīgas rotas ar ziliem stikliņiem.
Demogrāfiskā situācija pēc latgaļu kapulauku materiāliem.
Šī perioda latgaļu kapulaukos ir mazs mirušo bērnu skaits attiecībā pret pieaugušajiem sabiedrības locekļiem. Tā Kalniešos no visiem apbedītajiem tikai 9% bija bērni, Lejasbitēnos - 18%, Boķu kapulauka 8.uzkalniņā mirušo bērnu īpatsvars sastādīja 21%, Kivtos - 32%. Tātad salīdzinājumā ar bronzas laikmetu, kad mirušo bērnu īpatsvars svārstījās ap 40%, tagad to mirstības rādītāji, domājams, arī dzimstības rādītāji, ir jūtami pazeminājušies. Iespējams, ka sabiedrība labāk spēja aprūpēt savus locekļus.
Šī perioda latgaļu kapulaukos ir mazs mirušo bērnu skaits attiecībā pret pieaugušajiem sabiedrības locekļiem. Tā Kalniešos no visiem apbedītajiem tikai 9% bija bērni, Lejasbitēnos - 18%, Boķu kapulauka 8.uzkalniņā mirušo bērnu īpatsvars sastādīja 21%, Kivtos - 32%. Tātad salīdzinājumā ar bronzas laikmetu, kad mirušo bērnu īpatsvars svārstījās ap 40%, tagad to mirstības rādītāji, domājams, arī dzimstības rādītāji, ir jūtami pazeminājušies. Iespējams, ka sabiedrība labāk spēja aprūpēt savus locekļus.
Gandrīz visās pētītajās šī laika populācijās vērojams vairāk neka divkāršs vīriešu skaita pārsvars pār sieviešu skaitu. Tomēr atsevišķās vietās, jādomā, tajās, ko maz vai nemaz neskāra migrācijas, sabiedrībā vērojamas arī dabiskas dzimuma proporcijas, piemēram, Kivtu kapulaukā. Šeit agrākajā apdzīvotības posmā vīriešu un sieviešu savstarpējās skaitliskās attiecības sastāda 1.46.
Vidējais mūža ilgums šajā laikā, ievērojot bērnu mirstības rādītājus, ir aptuveni 24 gadi. Tas ir ļoti zems, it īpaši atceroties bērnu samērā zemo mirstības rādītāju. Tātad arī pieaugušie mira ļoti jauni, kas netieši norāda uz visai nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem. Lejasbitēnu kapulauka materiāli rāda, ka vidējais vīriešu mūža ilgums, ierēķinot mirušos bērnībā, bija aptuveni 25 gadi. Vidējais pieaugušu vīriešu vecums šajā populācijā sastādīja 29 gadus. Sievietēm šie rādītāji bija 23 un 26 gadi. Vīriešiem visaugstākā mirstība vērojama vecumā starp 18 un 25 gadiem (49%), it īpaši 20-25 gadu ietvaros (28.6%). Augsta mirstība vērojama arī 17-20 gadu vecumā (20%). Līdz 50 gadu vecumam nodzīvoja tikai retais (4%). Augsts mirstības procents zēniem vērojams arī bērnībā, it īpaši līdz 8 gadiem - gandrīz 60%.
Sievietes bieži mira pavisam jaunas, visvairāk 17-25 gadu vecumā (50%), turklāt 18-20 gadu vecumā - 37%. Savukārt meitenēm, tāpat kā zēniem, Lejasbitēnu latgaļu populācijā augsta mirstība bija vecumā līdz 7-8 gadiem (43%), bet pusaudžu vecumā meitenēm tā bija vēl augstāka, it īpaši vecumā no 15-17 gadiem (36%).
Starp mirušajiem bērniem vērojams zēnu skaitliskais pārsvars. Lejasbitēnos starp mirušajiem bērniem maskulinizācijas indekss sastāda 2.1, Kivtos - 1.8, atainojot turpat divkāršu mirušo zēnu skaitu salīdzinājumā ar meitenēm. Šāda sabiedrības demogrāfiska struktūra, jādomā, saistīta ar militārajām aktivitātēm tajā laikā.
Lielākā daļa no slimībām, kas piemeklēja šī laika cilvēku, joprojām saistītas ar kaulu sistēmas distrofiskām slimībām, kā deformējošās artrozes vai spondilozes. Tās īpaši raksturīgas cilvēkiem pēc 35 gadu vecuma.
Zīmīga šī laika veselības stāvokļa īpatnība ir zobu sistēmas samēra labais stāvoklis, īpaši salīdzinājumā ar bronzas laikmeta iedzīvotājiem.
Izmantotā literatūra:
M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., 1994
During this period population in the territory of Latvia developed further previous traditions. Continued to exist in many of the old settlements, but there were created also a new ones. Increased population, which resulted in both an increase in population density and the acquisition of new lands. Eastern part of Latvia invaded new residents. They settle in Selonian and Baltic Finns earlier settlements in Vidzeme, Augšzeme and Latgale.
Hill forts began a new stage in development in the Middle Iron Age. Mounds became the county centers. There was also the usual rural settlements both in the old part of the settlement and of the new. Settlements dimensions shows that developed rural villages with a larger population.
Public relations also entered a new stage as individual settlements became richer. Increased competition among them. Economically more advanced family moved to mounds.
Barrows were abandoned and started burials in flat cemeteries, which as early as the Iron Age had taken place in southern Kurzeme and partly also west Zemgale, in the Middle Iron Age took over the entire Latvian territory.
The new flat cemeteries appeared another anthropological type burials, suggesting new entrants.
Existence of several various social groups of society can be found into the burial grounds items. In Cours ground Rucavas Geistaute Cemetery 5th-6th century men's graves were weapons, tools and jewelry. Women's graves were mostly jewelry. There were some male and female burials with bronze, but also with silver jewelry. Buried nobility also confirmed iron tweezers for cosmetics use. People with a higher social status at that time appeared in Zemgale, too.
The second half of th Middle Iron Age in life of society is increasingly affected by wars. This was due both to a competing center and strengthen its influence in the wider region, as well as with ethnic conflicts. Archaeological material, it is reflected as a peculiar militarization of society, both in the form of fortifications constructed mounds and burial traditions. In Plavinu Kalniešu second cemetery, where burials made in the 8th century. all men burials dominated weapons.
Burials with the soldiers together the horse is Indoeuropean's tradition, most strongly expressed in the culture of Balts. Horse skeleton position - on the back, on the sides means that the horses previously jaded life and then pushed into the grave, some blindfolded, or at the head tethered full grain sacks.
At the end of 7th century. Daugava basin appears elongated barrows that could be a sign of a new tribal entry in the area. Baltic tribes such barrow structure is not characteristic. There found cremations were very scarce. It is believed that the dead with grave goods burnt outside the cemetery and buried only bones. There are found jewelry of Latgallian or Lithuanian type. Some historians attribute these barrows to Lithuanians, other to Slavic Krivic barrows. Only pottery is characteristic for Slavs in these barrows.
Baltic Finns, who lived from the previous period in northern Kurzeme, Vidzeme and Latgale, retained the old traditions. Their dead they continued to bury in stones cists cemeteries (Pope, Kandavas Reinas, Makašānu Saleniekos, Sakstagala Lielpuderos).
Latgallians and Selonians
Burials continued of the previous period in sellonians typical barrows at the Daugava region, in the south-eastern Vidzeme and Augšzeme. The dead are often buried into the existing barrows in 5 th and 6th century, without increasing barrow longer, but then, from the 6th-7th century. widely spread flat cemeteries. The dead were buried unburnt in 50-70 cm depth, covered by stones that could be interpreted as old barrow traditions. Orientation of the dead began to stabilize in the east-west direction, - women buried with head to the west, but the men - to the east. Flat cemeteries appeared also in the areas of Latgale, where previously lived scratched ceramic tribes of Balts and Baltic Finns.
Written sources in these areas confirms latgallians and selonians. It is difficult to see the difference between these two tribal groups in archaeological material. They were more common than different signs.
Latgallian culture, as it apparent in flat cemeteries, there is no genetic link to 2nd-6th century barrow culture. However, Latgallian culture is not entered the eastern Latvia in ready form, because then it would be an area where the cultural archetype occurs earlier. Latgallian culture formed by interaction of a number of both closer and further areas in eastern Latvia language, material and spiritual cultural components incoming.
Latgallian cultural expansion began northward to Baltic Finnish populated territory. Beside the stone cists cemeteries, such as Baižkalna Upmali, Balvu Nauduševa or in baltic Finns settlement areas in Priekulu Kalnapilas and Zvirgzdenes Kivti was now established Latgallians flat cemeteries. Latgallians expansion towards the north continued in the Late Iron Age. Then they began to penetrate the Semigallian and Daugava's Liv counties. The new culture strongly influenced Selonians further development.
Semigallians
Semmigalians in 5th-6th century buried their dead in barrows cemeteries, (like Īle Gailīši, Naudītes Jāņogas, Ķeipenes Ūsiņi), but from the 6th century, widely spread flat cemeteries. Flat cemeteries dominated in southwestern Latvia in a previous era and began to appear in the West Zemgale (Rūsīši-Debeši). This tradition spread into East Zemgale and Vidzeme in the Middle Iron Age, which was probably due to new entrants from the south. Is widely studied cemeteries in Dobele Oši and Bāļi, Katlakalna Pļavniekkalns, Zvardes Grīnerti. Orientation of buried in these graves were quite different, however, was dominated by NW-SE and NE-SW direction. Major changes this time observed in Semigallian jewelry. Women since the 5th century started to wear bronze spiral ribbon wreaths. New shapes arise in Semigallian territory, which also introduced Selonian and Latgalian lands. Semigallians differed with the longest height in Latvia - men was about 176 cm high, but women - 161.3 cm high.
Semigallians in the Middle Iron Age already fully occupied these territories, which was later confirmed in written sources. They eventually focused in some local groups. These regional groups broadly corresponded to the later written sources as "lands". One such group was near Tervete where known many large cemeteries that already existed on the previous era. The second group of cemeteries was near the lake of Auce, marking the subsequent land of Sparnene. To the southwest were cemeteries, which later included land of Dobe. The fourth group was in Dobele land, and the fifth - Bauska and surroundings of Mezotne. Semigallians this time also lived in the western part of Vidzeme.
All these Semigallian group marks the cemeteries at first. These cemeteries characteristic with the ground burials.
Curonians
Curonian populated area in the western Latvia expanded towards the north to the river of Tebra. Cemeteries in Grobiņa, Ošenieki, but especially in Geistauti showed that the tradition of previous era continued: unburnt dead were buried in the ground dug pits, orientation to the cardinal points had not yet stabilized (but tended to follow a north-south direction). Earlier graves, just as in the past, surrounded with the stone rings. Typical goods in the graves are miniature cups, drinking horns, aother inventory placed in special birch bark bowl. Weapons, tools and jewelry - ouch with the beast heads usually of the bronze, more rarely of silver found in men graves. Ornaments with blue glasses was characterized in Course's jewlery in this period.
Demographic situation from Latgallians cemeteries materials.
This period in Latgallians cemeteries observed a small number of children in relation to the adult members of society. Cemetery of Kalniesi from all buried here, only 9% were children, in Lejasbitēni - 18%, in Boku cemetery 8th barrow dead child proportion were 21%, Kivtos - 32%. So compared to the Bronze Age, when the proportion of deceased children ranged around 40%, so now the mortality rate have fallen significantly. It is possible that a society was able to care better for their members.
In almost all populations studied this time observed more than double the number of male dominance over women's. However, in some places, presumably those of little or not at all affected by migration, there are also natural gender proportions, such as Kivti cemetery. Here in the earlier stage of the population of men and women the numerical relationship constitutes is 1.46.
The average life expectancy at this time, subject to child mortality rates are about 24 years old. It is very low, especially bearing in mind the relatively low child mortality rates. So adults also died very young, which implies a rather unfavorable living conditions. materials of Lejasbitēni cemetery has shown that the average male life expectancy, including dead in childhood, was about 25 years old. The average adult male population in this age amounted to 29 years. Women were 23 and 26 years old. For men the highest mortality observed between the ages of 18 and 25 years (49%), especially within 20-25 years (28.6%). High mortality observed in 17-20 year olds (20%). Up to 50 years of age lived only a few (4%). High mortality observed in the percentage of boys in childhood, in particular, up to 8 years - almost 60%.
Women often died very young, most 17-25 year olds (50%), and 18-20 years of age - 37%. By contrast, girls as well as boys, Lejasbitēnu Latgallians high mortality population was under the age of 7-8 years (43%), while teenage girls it was even higher, especially between the ages of 15-17 years (36%).
Among the dead children observed the boys are in numerical superiority. In Lejasbitēni cemetery among the dead children masculinisation index constitutes 2.1, in Kivti cemetery - 1.8, reflecting nearly double the number of the dead boys as compared to girls. Such a demographic structure of society, presumably related to the military activities at the time.
Most of the illnesses that befell this time, people still associated with bone dystrophic diseases and deformation arthrosis or spondylosis. They are particularly common for people over 35 years of age.
Characteristic of this time is dental system relatively favorable position, especially compared to the Bronze Age inhabitants.
Vidējais mūža ilgums šajā laikā, ievērojot bērnu mirstības rādītājus, ir aptuveni 24 gadi. Tas ir ļoti zems, it īpaši atceroties bērnu samērā zemo mirstības rādītāju. Tātad arī pieaugušie mira ļoti jauni, kas netieši norāda uz visai nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem. Lejasbitēnu kapulauka materiāli rāda, ka vidējais vīriešu mūža ilgums, ierēķinot mirušos bērnībā, bija aptuveni 25 gadi. Vidējais pieaugušu vīriešu vecums šajā populācijā sastādīja 29 gadus. Sievietēm šie rādītāji bija 23 un 26 gadi. Vīriešiem visaugstākā mirstība vērojama vecumā starp 18 un 25 gadiem (49%), it īpaši 20-25 gadu ietvaros (28.6%). Augsta mirstība vērojama arī 17-20 gadu vecumā (20%). Līdz 50 gadu vecumam nodzīvoja tikai retais (4%). Augsts mirstības procents zēniem vērojams arī bērnībā, it īpaši līdz 8 gadiem - gandrīz 60%.
Sievietes bieži mira pavisam jaunas, visvairāk 17-25 gadu vecumā (50%), turklāt 18-20 gadu vecumā - 37%. Savukārt meitenēm, tāpat kā zēniem, Lejasbitēnu latgaļu populācijā augsta mirstība bija vecumā līdz 7-8 gadiem (43%), bet pusaudžu vecumā meitenēm tā bija vēl augstāka, it īpaši vecumā no 15-17 gadiem (36%).
Starp mirušajiem bērniem vērojams zēnu skaitliskais pārsvars. Lejasbitēnos starp mirušajiem bērniem maskulinizācijas indekss sastāda 2.1, Kivtos - 1.8, atainojot turpat divkāršu mirušo zēnu skaitu salīdzinājumā ar meitenēm. Šāda sabiedrības demogrāfiska struktūra, jādomā, saistīta ar militārajām aktivitātēm tajā laikā.
Lielākā daļa no slimībām, kas piemeklēja šī laika cilvēku, joprojām saistītas ar kaulu sistēmas distrofiskām slimībām, kā deformējošās artrozes vai spondilozes. Tās īpaši raksturīgas cilvēkiem pēc 35 gadu vecuma.
Zīmīga šī laika veselības stāvokļa īpatnība ir zobu sistēmas samēra labais stāvoklis, īpaši salīdzinājumā ar bronzas laikmeta iedzīvotājiem.
Izmantotā literatūra:
M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., 1994
H.Moora. Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā. R.,1952
A.Vasks, B.Vaska, R.Grāvere. Latvijas aizvēsture. R.,1997During this period population in the territory of Latvia developed further previous traditions. Continued to exist in many of the old settlements, but there were created also a new ones. Increased population, which resulted in both an increase in population density and the acquisition of new lands. Eastern part of Latvia invaded new residents. They settle in Selonian and Baltic Finns earlier settlements in Vidzeme, Augšzeme and Latgale.
Hill forts began a new stage in development in the Middle Iron Age. Mounds became the county centers. There was also the usual rural settlements both in the old part of the settlement and of the new. Settlements dimensions shows that developed rural villages with a larger population.
Public relations also entered a new stage as individual settlements became richer. Increased competition among them. Economically more advanced family moved to mounds.
Barrows were abandoned and started burials in flat cemeteries, which as early as the Iron Age had taken place in southern Kurzeme and partly also west Zemgale, in the Middle Iron Age took over the entire Latvian territory.
The new flat cemeteries appeared another anthropological type burials, suggesting new entrants.
Existence of several various social groups of society can be found into the burial grounds items. In Cours ground Rucavas Geistaute Cemetery 5th-6th century men's graves were weapons, tools and jewelry. Women's graves were mostly jewelry. There were some male and female burials with bronze, but also with silver jewelry. Buried nobility also confirmed iron tweezers for cosmetics use. People with a higher social status at that time appeared in Zemgale, too.
The second half of th Middle Iron Age in life of society is increasingly affected by wars. This was due both to a competing center and strengthen its influence in the wider region, as well as with ethnic conflicts. Archaeological material, it is reflected as a peculiar militarization of society, both in the form of fortifications constructed mounds and burial traditions. In Plavinu Kalniešu second cemetery, where burials made in the 8th century. all men burials dominated weapons.
Burials with the soldiers together the horse is Indoeuropean's tradition, most strongly expressed in the culture of Balts. Horse skeleton position - on the back, on the sides means that the horses previously jaded life and then pushed into the grave, some blindfolded, or at the head tethered full grain sacks.
At the end of 7th century. Daugava basin appears elongated barrows that could be a sign of a new tribal entry in the area. Baltic tribes such barrow structure is not characteristic. There found cremations were very scarce. It is believed that the dead with grave goods burnt outside the cemetery and buried only bones. There are found jewelry of Latgallian or Lithuanian type. Some historians attribute these barrows to Lithuanians, other to Slavic Krivic barrows. Only pottery is characteristic for Slavs in these barrows.
Baltic Finns, who lived from the previous period in northern Kurzeme, Vidzeme and Latgale, retained the old traditions. Their dead they continued to bury in stones cists cemeteries (Pope, Kandavas Reinas, Makašānu Saleniekos, Sakstagala Lielpuderos).
Latgallians and Selonians
Burials continued of the previous period in sellonians typical barrows at the Daugava region, in the south-eastern Vidzeme and Augšzeme. The dead are often buried into the existing barrows in 5 th and 6th century, without increasing barrow longer, but then, from the 6th-7th century. widely spread flat cemeteries. The dead were buried unburnt in 50-70 cm depth, covered by stones that could be interpreted as old barrow traditions. Orientation of the dead began to stabilize in the east-west direction, - women buried with head to the west, but the men - to the east. Flat cemeteries appeared also in the areas of Latgale, where previously lived scratched ceramic tribes of Balts and Baltic Finns.
Written sources in these areas confirms latgallians and selonians. It is difficult to see the difference between these two tribal groups in archaeological material. They were more common than different signs.
Latgallian culture, as it apparent in flat cemeteries, there is no genetic link to 2nd-6th century barrow culture. However, Latgallian culture is not entered the eastern Latvia in ready form, because then it would be an area where the cultural archetype occurs earlier. Latgallian culture formed by interaction of a number of both closer and further areas in eastern Latvia language, material and spiritual cultural components incoming.
Latgallian cultural expansion began northward to Baltic Finnish populated territory. Beside the stone cists cemeteries, such as Baižkalna Upmali, Balvu Nauduševa or in baltic Finns settlement areas in Priekulu Kalnapilas and Zvirgzdenes Kivti was now established Latgallians flat cemeteries. Latgallians expansion towards the north continued in the Late Iron Age. Then they began to penetrate the Semigallian and Daugava's Liv counties. The new culture strongly influenced Selonians further development.
Semigallians
Semmigalians in 5th-6th century buried their dead in barrows cemeteries, (like Īle Gailīši, Naudītes Jāņogas, Ķeipenes Ūsiņi), but from the 6th century, widely spread flat cemeteries. Flat cemeteries dominated in southwestern Latvia in a previous era and began to appear in the West Zemgale (Rūsīši-Debeši). This tradition spread into East Zemgale and Vidzeme in the Middle Iron Age, which was probably due to new entrants from the south. Is widely studied cemeteries in Dobele Oši and Bāļi, Katlakalna Pļavniekkalns, Zvardes Grīnerti. Orientation of buried in these graves were quite different, however, was dominated by NW-SE and NE-SW direction. Major changes this time observed in Semigallian jewelry. Women since the 5th century started to wear bronze spiral ribbon wreaths. New shapes arise in Semigallian territory, which also introduced Selonian and Latgalian lands. Semigallians differed with the longest height in Latvia - men was about 176 cm high, but women - 161.3 cm high.
Semigallians in the Middle Iron Age already fully occupied these territories, which was later confirmed in written sources. They eventually focused in some local groups. These regional groups broadly corresponded to the later written sources as "lands". One such group was near Tervete where known many large cemeteries that already existed on the previous era. The second group of cemeteries was near the lake of Auce, marking the subsequent land of Sparnene. To the southwest were cemeteries, which later included land of Dobe. The fourth group was in Dobele land, and the fifth - Bauska and surroundings of Mezotne. Semigallians this time also lived in the western part of Vidzeme.
All these Semigallian group marks the cemeteries at first. These cemeteries characteristic with the ground burials.
Curonians
Curonian populated area in the western Latvia expanded towards the north to the river of Tebra. Cemeteries in Grobiņa, Ošenieki, but especially in Geistauti showed that the tradition of previous era continued: unburnt dead were buried in the ground dug pits, orientation to the cardinal points had not yet stabilized (but tended to follow a north-south direction). Earlier graves, just as in the past, surrounded with the stone rings. Typical goods in the graves are miniature cups, drinking horns, aother inventory placed in special birch bark bowl. Weapons, tools and jewelry - ouch with the beast heads usually of the bronze, more rarely of silver found in men graves. Ornaments with blue glasses was characterized in Course's jewlery in this period.
Demographic situation from Latgallians cemeteries materials.
This period in Latgallians cemeteries observed a small number of children in relation to the adult members of society. Cemetery of Kalniesi from all buried here, only 9% were children, in Lejasbitēni - 18%, in Boku cemetery 8th barrow dead child proportion were 21%, Kivtos - 32%. So compared to the Bronze Age, when the proportion of deceased children ranged around 40%, so now the mortality rate have fallen significantly. It is possible that a society was able to care better for their members.
In almost all populations studied this time observed more than double the number of male dominance over women's. However, in some places, presumably those of little or not at all affected by migration, there are also natural gender proportions, such as Kivti cemetery. Here in the earlier stage of the population of men and women the numerical relationship constitutes is 1.46.
The average life expectancy at this time, subject to child mortality rates are about 24 years old. It is very low, especially bearing in mind the relatively low child mortality rates. So adults also died very young, which implies a rather unfavorable living conditions. materials of Lejasbitēni cemetery has shown that the average male life expectancy, including dead in childhood, was about 25 years old. The average adult male population in this age amounted to 29 years. Women were 23 and 26 years old. For men the highest mortality observed between the ages of 18 and 25 years (49%), especially within 20-25 years (28.6%). High mortality observed in 17-20 year olds (20%). Up to 50 years of age lived only a few (4%). High mortality observed in the percentage of boys in childhood, in particular, up to 8 years - almost 60%.
Women often died very young, most 17-25 year olds (50%), and 18-20 years of age - 37%. By contrast, girls as well as boys, Lejasbitēnu Latgallians high mortality population was under the age of 7-8 years (43%), while teenage girls it was even higher, especially between the ages of 15-17 years (36%).
Among the dead children observed the boys are in numerical superiority. In Lejasbitēni cemetery among the dead children masculinisation index constitutes 2.1, in Kivti cemetery - 1.8, reflecting nearly double the number of the dead boys as compared to girls. Such a demographic structure of society, presumably related to the military activities at the time.
Most of the illnesses that befell this time, people still associated with bone dystrophic diseases and deformation arthrosis or spondylosis. They are particularly common for people over 35 years of age.
Characteristic of this time is dental system relatively favorable position, especially compared to the Bronze Age inhabitants.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru