Agrais dzelzs laikmets (1.-400.g.). The Early Iron age (c. 1 - 400 AD.)

   Šajā laikā notika pārmaiņas Latvijas teritorijas apdzīvotībā. Mainījās pilskalnu un lauku (atklāto apmetņu) attiecības. Iepriekš saimnieciskā darbība bija koncentrēta pilskalnos, turpretī agrajā dzelzs laikmeta notika pretējais - iedzīvotāji pārcēlās no pilskalniem uz lauku apmetnēm un par galveno dzīvesvietas tipu kļuva atklātās apmetnes. Šo procesu izraisīja arī plašā dzelzs darbarīku ieviešanās.

   Vidzemes, Latgales un Kurzemes ziemeļdaļā bija raksturīgi t.s. akmeņu krāvumu kapi. Tie bija izplatīti arī Igaunijā un Somijā. Šos kapus atstājušas Baltijas somu ciltis. Latvijā šos pieminekļus saista ar vēlāko igauņu un lībiešu senčiem. Igaunijas ziemeļu un rietumu daļā, ka arī Ziemeļkurzemē akmeņu krāvumu kapi parādījās 1. gs., bet dienvidaustrumu Igaunijā, Vidzemē un Latgales ziemeļos - 2.gs.

   Krāvuma pamatā bija no lielākiem akmeņiem izveidots četrstūris, kas ar garāko asi bija orientēts ziemeļu-dienvidu virzienā. Vienā vai abās pusēs šim četrstūrim būvēja citus līdzīgus akmeņu iežogus (to skaits sasniedza pat 15, kā Launkalnes Slavēku kapulaukā), tā veidojās iegarena, austrumu-rietumu virzienā vērsta konstrukcija. Krāvuma platums ziemeļu-dienvidu virzienā bija no 9.6 (kā Slavēkā) līdz 18 m (kā Raunas Kaugara-1 kapulaukā). Konstrukcijas kopgarums atkarībā no iežogu skaita bija no 20-46 m. Lielo akmeņu iežogu līdz 0.4-06.m augstumam pildīja ar mazākiem akmeņiem un zemi. Šo sīko akmeņu starpās apglabāja mirušos vai nu sadedzinātā (Ziemeļvidzemē un Latgalē) vai nesadedzinātā veidā  (Ziemeļkurzemē). Mirušajiem līdzi deva bronzas rotas, stikla krelles, dzelzs ieročus un darbarīkus. Sākot ar 3.gs., kapos atrod galvenokārt rotas. Raksturīgs atradums akmeņu krāvuma kapos bija māla trauku lauskas, kas uzkalniņkapu areālā bija retums. 

   Ziemeļkurzemē akmeņu krāvumi neizcēlās kā reljefa paaugstinājumi, bet bija it ka iegrimuši zemē (Laidzes Lazdiņos, Dundagas Ošbirzēs). Apbedījumos tur dominē skeletkapi.

  Akmeņu krāvuma kapi izveidojās no iepriekšējā laikmeta uzkalniņiem ar akmens šķirstiem, pēdējiem pārveidojoties par četrstūrainiem akmeņu iežogiem. Daudzos gadījumos akmeņu krāvumi veidojās ka iegarenas piebūves pie iepriekšējā perioda uzkalniņiem.. Šāda aina vērojama Raiskuma Auciema kapulaukā, kur senākam uzkalniņam pieaudzis akmeņu krāvums. Akmeņu krāvuma kapulaukos apbedīšana turpinājās arī vidējā dzelzs laikmetā, taču tad jaunus iežogus vairs neveidoja, bet apraka vecajos.

   Baltijas somu teritorijā pētītas dzīvesvietas - atklātās apmetnes Priekuļu Kalnapiļās un Zvirgzdenes Kivtos. 

   Zemgalei, Augšzemei un Vidzemes dienviddaļai bija raksturīgi uzkalniņkapi no smiltīm ar skeletapbedījumiem un ar akmeņu riņķi pamatā. Katrā uzkalniņā bija līdz 10, bet dažkārt arī vairāk apbedījumu. Parasti kopā atradās vairāki uzkalniņi (no 2-20 un vairāk). Dažkārt kapulaukā uzkalniņi veidoja vairākas grupas. No 3. gadsimta Ziemeļlietuvā un Viduslatvijā pamazām pārgāja uz apbedīšanu līdzenajos kapos.
   Katra uzkalniņa centrālajā daļā uz zemes kā pirmais parasti tika apbedīts saimes galva, tam apkārt citi saimes locekļi. Virsū uzbērts ap 1 m augsts uzkalniņš, 5-13 m diametrā. Atkarībā no uzkalniņa izmantošanas ilguma apbedīto skaits svārstījās no 1 līdz 20. Vienā uzkalniņā apbedītos var uzskatīt par vienas ģimenes jeb saimes piederīgajiem, bet vairāku uzkalniņu kopu - par vienas dzimtas kapsētu. Parasti kapulaukos bija 1-5 uzkalniņi.

   Raksturīgs apdzīvotības komplekss bija Plāteros - Spietiņos. Bez apmetnes tur bija 2 kapulauki. Vienā no tiem - Plāteros - bija tikai viens 3.-4. gs. uzkalniņš, uzbērts senākas apmetnes vietā. Otrs - Spietiņu kapulauks ar diviem uzkalniņiem atradās ap 300 m  attālumā. Pati Spietiņu apmetne atradās starp abiem kapulaukiem, tāpēc nav šaubu, ka apbedītie bija apmetnes iedzīvotāji. Uzkalniņu skaits liecina, ka apmetnē dzīvojušas trīs ģimenes, kuras, ievērojot abu kapulauku atšķirtību, šķiet, nebija vairs vienai dzimtai piederīgas. Iespējams, ka viena no ģimenēm agrāk bija dzīvojusi Plāteru apmetnē, bet pēc pārcelšanās uz ērtāko Spietiņu apmetni savus mirušos apbedīja vecajā dzīvesvietā. Pārējās divas ģimenes, kuru kapi atradās Spietiņu apmetnes otra pusē, šķiet, bijušas atnācējas no kādas tālākas vietas. Par ģimeņu skaitlisko sastāvu var spriest pēc apmetnēs fiksēto celtņu izmēriem, ka arī pēc apbedījumu skaita uzkalniņos. Spriežot pēc uzkalniņu daudzuma kapulaukos, kas vidēji bija 2-4, attiecīgo apmetņu iedzīvotāju skaits bija diezgan atšķirīgs - no 10-15 līdz 50-60 un pat vairāk cilvēkiem.
 Tuvāk pievērsīsimies dažām apbedīšanas tradīciju īpatnībām, kas atšķir Latvijā izplatīto uzkalniņkapu austrumu un rietumu grupas.

  Austrumu grupai pieskaitāmi kapu uzkalniņi ap Daugavas vidusteci un Vidzemes dienvidos. Atsevišķi ārpus pamatareāla būvēti uzkalniņkapi sastopami arī Latgalē. Daugavas abās upes pusēs uzkalniņkapi veidoti līdz 8-9 m diametrā ar akmeņu riņķiem, un tajos apbedīti līdz 10 un vairāk mirušo, kas varētu būt vienas ģimenes mirušie. Uzkalniņkapu tradīcija šajās vietās saglabājusies ilgāk. Kultūras pēctecība ļauj domāt, ka sēļi tur apmetās jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Ar materiālo kultūru sēļi gandrīz neatšķīrās no latgaļiem, bet citādas bija sēļu apbedīšanas tradīcijas. Latgaļu uzkalniņkapi tika apkrauti ar akmeņiem, bet vēlāk, no 7. gs. viņu teritorijā atrod tikai līdzenos kapulaukus.
  Uz rietumu grupu attiecināmi uzkalniņu kapulauki Zemgalē un Vidzemes rietumu daļā. Rietumu grupā bez kolektīvajiem kapu uzkalniņiem sastopami arī tādi, kur apbedīts tikai viens mirušais (kapulauki Īles mežniecības 19. kvartālā, kā arī Zantē). Šajā grupā apbedīšana uzkalniņos notika līdz 4.-5. gs.
 Pētījumi, ko 60.-80. gados veica J. Graudonis, liecina, ka uzkalniņkapu kultūras areālā jau iepriekšējā periodā dzīvojušas baltu ciltis, kam bija raksturīga švīkātā keramika, uzkalniņkapi un līdzenie kapulauki. Tāpēc agrā dzelzs laikmeta kultūru sāka uzskatīt par vietējās attīstības rezultātu, neizslēdzot arī no ārienes saņemtus impulsus. Patlaban vel nav pilnībā noskaidrots, kādi bija šie impulsi, var vienīgi konstatēt, ka tie nebija vāji. Uzkalniņkapu kultūrai raksturīgās rotas liecina par nepārprotamu rietumbaltu kultūras ietekmi, tā redzama arī dzelzs priekšmetos. Šīs kultūras tradīciju izplatīšanās, iespējams, bija saistīta ar jaunu iedzīvotāju ienākšanu Latvijā. Ienācēji kopā ar vietējām švīkātās keramikas baltu ciltīm,varbūt kādu daļu no tām izspiežot uz austrumiem, uz tagadējo Latgali un Augšzemes austrumiem, veidoja jaunas etniskās grupas.
    Agrajā dzelzs laikmetā Latgales dienviddaļā, Augšzemes austrumdaļā, Austrumlietuvā un Baltkrievijas rietumos bija raksturīga cita kultūra - šeit kopš iepriekšējā laikmeta dzīvoja t.s. vēlās švīkātās keramikas kultūras ciltis. Par šo cilšu kapulaukiem īstas skaidrības nav. Pagaidām vienīgais izņēmums ir Gārsenes Bērzkalnos izpētītais senākā dzelzs laikmeta smilšu uzkalniņš, kuram bijis akmeņu pārsegs. Tur atklāja 4 skeletkapus, no kuriem divos bija māla podiņi ar švīkātu virsmu.

    Sabiedrisko attiecību jomā augstāks līmenis bija sasniegts dienvidrietumu Latvijā. Šeit esošās ciltis uzskatāmas par kuršu priekštečiem. Rucavas Mazkatužu kapulauka mirušos vairs neapbedīja uzkalniņkapos, bija pārgājušās uz mirušo apbedīšanu līdzenajos kapulaukos, kuri tiek aplikti ar akmeņu riņķiem. Šī tradīcija mantota no senāk te bijušajiem uzkalniņkapiem ar akmeņu riņķi. Katrs līdzenais kaps bija atsevišķi aplikts ar akmeņu riņķi, kas saskārās ar blakusesošā kapa akmeņu riņķi, un tradīcija kaut kā īpaši atdalīt vienas ģimenes vai dzimtas piederīgos te bija zudusi vai vismaz netika tā uzsvērta ka agrāk. 
  Šīs ciltis apdzīvoja arī Lietuvas piejūras rajonu, kur zināmi ap 30 kapulauki. Tur nesadedzinātus mirušos apbedīja zemē izraktās kapu bedrēs, apkārt izveidojot akmeņu riņķi 4-6 m diametrā. Vēlāk, 4.-6. gs. akmeņu vainagu izmēri samazinājās, bet to forma kļuva ovāla vai četrstūraina. Latvijas dienvidrietumi bija šīs kultūras grupas perifērija, tāpēc akmeņu vainagu tradīcija šeit izpaudās vājāk. Akmeņu iežogu paliekas atklājās Virgas Kalna Zīvertu un Vērgales Ošenieku (tas gan 5.-7. gs) kapulaukos. Mazkatužu kapulaukā Rucavā, kas ir līdz šim plašāk pētītais 2.-5. gs. kapulauks Rietumlatvijā (izpētīti 62 kapi), dažās kapu bedrēs un arī ārpus tām gan bija atsevišķi akmeņi, tomēr īpašu iežogu pazīmes netika novērotas. Mirušie bija ierakti līdz 0.7 m dziļās kapu bedrēs, un vismaz daļa no tiem bija guldīti koka šķirstos. Kā reminiscence no iepriekšējā laikmeta jāuzskata virs apbedījumiem sabērtie lēzenie uzkalniņi. Apbedījumu orientācijā pret debespusēm, kurai apbedīšanas tradīcijās bija svarīga nozīme, šķiet, vadījās no vairākiem, diemžēl mums nezināmiem, principiem.        Ne mazums mirušo guldīti ziemeļu-dienvidu virzienā, taču bija arī ziemeļaustrumu-dienvidrietumu un vēl citādos virzienos apbedītie. Sieviešu kapos atrada bronzas kaklariņķus, saktas, aproces, spirālgredzenus, dzintara un stikla krelles, vērpjamo vārpstu skriemeļus, galodas, dzelzs nažus. Vīriešu kapos bija mazāk rotu, bet vairāk dzelzs darbarīku un ieroču - naži, cirvji, izkaptis, šķēpu gali. Kādā 3. gs. kapā bija koka vairoga paliekas, kas ir senākais vairoga atradums Latvijā. Citam vīrieša kapam blakus bija apbedīts zirgs. Karavīra un viņa zirga apbedījums Latvijā gan šī, gan nākamo periodu senkapos ir reta parādība. Lietuvā tā bija plaši izplatīta tradīcija. Latvijas dienvidrietumu iedzīvotajiem raksturīgas bija dažādas saktas. Raksturīgi, ka līdzdotos priekšmetus kapos parasti atrod vienuviet - domājams, tie bija ievietoti koka traukā vai tāšu vācelē. Tomēr pati zīmīgākā piedeva bija māla miniatūrie trauciņi, kurus acīmredzot izgatavoja īpaši bēru rituālam. Šie mazie māla trauciņi sastopami arī visos vēlākajos Latvijas rietumdaļas senkapos, un tā ir viena no pazīmēm, kas liecina par vietējo tradīciju noturību līdz laikam, kad rakstītie avoti šeit piemin kuršus.      Par Lietuvas piejūras iedzīvotāju etnisko piederību ar tiem raksturīgajiem akmeņu vainagu kapiem ir izteikti vairāki viedokļi. Daudzi pētnieki tos saista ar vēlākajiem kuršiem. Šo kapulauku areāla ziemeļu perifērijas - dienvidrietumu Latvijas saistība ar kuršiem vai tiešajiem kuršu senčiem tomēr netiek apšaubīta. Diemžēl pilnīgs antropoloģiskā materiāla trūkums neļauj iezīmēt šīm ciltīm raksturīgo fizisko tipu. Priekšstatus par to var gūt, vienīgi pētot dažas netiešas liecības, kā iepriekšējā periodā vērojamās analoģijas ar rietumbaltu kultūrās sastopamo un nākamā, vidējā dzelzs laikmeta kuršu antropoloģisko tipu. Jāņem vērā arī šo novadu mūsdienu lietuviešu un dažu Dienvidkurzemes apvidu latviešu visai īpatnējais zobu komplekss. 

The Early Iron age (1.-400.)

   This period has seen changes in the Latvian territory population. Connection between mound and rural (open) settlements changed. Previously, economic activity was concentrated in the mounds, while in the early Iron Age, the opposite happened - people moved from mounds to rural settlements and the main types of residence was open settlements. This process was caused by wide introduction of iron tools.

   Vidzeme, Latgale and northern Kurzeme characterized with the so-called stone cists cemeteries. They were widespread also in Estonia and Finland and left by the Baltic Finn tribes.  These monuments associated with the later Estonian and Liv ancestors. Estonia's northern and western parts, as well as a stone cists in northern Kurzeme appeared in the first century, but in the south-eastern Estonia, Vidzeme and in the north of Latgale - in second century.

   The stone cists were based on the larger stones which created rectangle with the longest axis oriented north-south direction. On one or both sides of this rectangle built other similar  palisade of stones (number of palisades reached to 15 as in Launkalnes Slavek cemetery), it formed an elongated, east-west oriented structure. Stone cist width of the north-south direction was from 9.6 (as Slavek) up to 18 m (as Rauna Kaugars-1 cemetery). The total length of construction, depending on the number of palisade, was from 20-46 m. Great stone fence to a height of 0.4-06 m filled with smaller stones and ground. Among this small stones buried the dead, either burned (northern Vidzeme and Latgale) or unburnt form (in northern Kurzeme). Graves contained bronze ornaments, glass beads, iron weapons and tools. From the 3rd century jewlery finds mostly. Characterized discovery stone cists graves were pottery fragments, that in barrows complex was a rarity. 

   Stone cist's in northern Kurzeme was low profile, it was like sunken into the ground (Laidze Lazdiņa, Dundaga Ošbirzēs). Burial prevalent inhumations.

  Stone cist tombs evolved from the previous era barrows with stone ark, the last transformed into the quadrangle stone fence. In many cases, piles of stones formed in the elongated extension what continued beside the previous period hills. This observed in Raiskuma Auciems cemetery. Stone cists burial cemeteries continued in the middle of Iron Age, but the new ones did not create, but buried in the old.

    In Baltic Finns territory discovered open settlements in Priekuli Kalnapilis and Zvirgzdene Kivti. 

 Zemgale, Augšzeme and southern Vidzeme were characterized barrows of sand with inhumations and stone rings around. Each hill was up to 10, but sometimes also more burial. Usually we found nearby several hills (from 2 to 20 and more). Sometimes burial hills consisted of several groups. From the 3rd century in northern Lithuania and in Central Latvia gradually switched to a flat burial cemetery.

     Main man in the family usually was buried the first in the central part of barrow and then surrounded by other family members. On top molded around 1 m high hillock, 5-13 m in diameter. Depending on the duration of use, barrow ranging in size from 1 to 20. One barrow can be seen as belongs to one family, or family relatives, but several barrow sets - cemetery of one family. Usually in these cemeteries were 1-5 barrows.

   Characteristic population complex was in Plateri - Spietini. Without the settlements there were two cemeteries. In one of them - Plateri - there was only one from 3th-4th century. Barrow made in older settlements place. The second - Spietini cemetery with two barrows located around 300 m away. Spietini settlement itself was located between the two cemeteries, so there is no doubt that there buried the settlements residents. Barrow demonstrate that in settlement lived three families, which, within the separation of the two cemeteries, were apparently no longer belong to the same family. It is possible that one of the families had previously lived in Plateri camp, but after moving to the most convenient Spietiņi buried their dead in the old cemetery. The other two families whose graves were in Spietini settlements other side, appears to have had a newcomer from faraway places. Judging by the amount of barrow cemeteries, which were on average 2-4, the settlement population was quite different - from 10-15 to 50-60 and even more people.

  Closer take a look to some of the funeral traditions that divided Latvian barrows in eastern and western groups.

  East group includes a middle of Daugava river and to the south of Vidzeme. Separately outside the main areal, barrows also found in Latgale. Barrows on both sides of river Daugava  formed to 8-9 m in diameter with the stone rings, and thre were buried up to 10 dead and more, that might be one family members. Barrow tradition in these places survived longer. Cultural continuity gives the impression that there Selonians settled already in the first centuries of our era. With the material culture Selonians almost did not differ from Latgale, but there was difference in Selonian funeral traditions. Latgallians barrows was loaded down with stones, but later, in the 7th century, in their area is just a flat cemetery.

 On the western group belongs barrow cemeteries in Zemgale and western part of Vidzeme. Western group includes collective barrows and barrows with only one dead (cemeteries in Ile's 19th forestry district, as well as Zante). This group burial barrows was held to 4-5th century.

  Early Iron Age in the southern part of Latgale, eastern Augszeme, eastern Lithuania and western Belarus were characterized by different culture - here since the previous era lived the so-called Late scratched ceramic cultural tribes. Their cemeteries are unknown. Only exception is Garsene Bērzkalni researched ancient Iron Age barrow, which was with stone cover. There discovered four inhumations.

 Public relations in higher levels were reached in southwestern Latvia. Here the tribes regarded as Cours ancestors. Rucavas Mazkatuzi cemetery burials were not in barrows anymore, but were made in flat cemeteries, which are encircled with the stones. This tradition inherited from the past here with former barrows with stone rings. Each tomb was separately charged with stone ring, and was touched with the adjacent tomb stone rings. Tradition to seperate one family or genus nationals here was gone, or at least it has not been highlighted like in the past.

 These tribes inhabited the Lithuanian seaside region, where known around 30 cemeteries. There unburnt dead buried in the ground dug graves, around made the stone circles of 4-6 m in diameter. Later, 4th-6th century stone circle size decreased, but their shape was oval or square. South of Latvia was this cultural group periphery, so the stone circle here was unaccented. Stone circle remnants discovered in Virga Kalna Ziverti and Vergales Ošenieku (this from the 5th-7th century) cemeteries. Mazkatužu in Rucava cemetery, which is the most widely studied cemetery from 2-5th century in western Latvia (62 graves studied),in some graves and outside them there were certain stones, however, a special circle signs weren't observed. The dead were buried in up to 0.7 m deep graves, and at least a part of them were laid in a wooden ark. As reminiscence from the previous period was making above shallow hills above the burials. Orientation was to the cardinal points, in which funeral traditions played an important role, guided by some, unfortunately unknown to us, principles.

  Not a few of the dead were buried north-south direction, but was also a northeastern-southwestern and even in other directions buried. In women's graves found a bronze neck rings, brooches, bracelets, rings, amber and glass beads, grindstones, iron knives. Men's cemetery were less jewelry, but more iron tools and weapons - knives, axes, scythes and spearheads.  In some burial from the 3rd century was found a wooden shield remnants, which is the oldest shield discovery in Latvia. Another man was buried in the grave next to the horse. Soldier and his horse burial in Latvia, both in this and the next period, is rare. In southern Lithuania it was widespread tradition. South western population in Latvia was characterized by a variety of brooches. Typically, in cemeteries items usually found in one place - supposedly, placed in a wooden bowl. However, the most significant additive was miniature clay containers, which apparently made specifically for burial ritual. These small clay bowls found in all the later Latvian western cemeteries, and it is one of the signs of the local tradition. Many researchers are associated them with subsequent Cours (Kursi). 

Izmantotā literatūra: 

M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., 1994

H.Moora.  Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā. R.,1952

A.Vasks, B.Vaska, R.Grāvere. Latvijas aizvēsture. R.,1997