Siliņu kapulauks Jaunsaulē

Virs mirušā plaukstām likts ziedojums - nazis un saktiņas. Foto: A.Zariņa

Atrašanās vieta: Vecsaules pagasts, Bauskas novads, apmēram 1,5 km uz dienvidiem no Jaunsaules ciemata centra Mēmeles upes labajā krastā pie Siliņu mājām

Periods: vēlais dzelzs laikmets

Kapu veids: līdzenais kapulauks

Apbedījumu veids: skeletkapi, ugunskapi

Piederība: zemgaļu

Izmēri: 75 m2

Foto: A.Zariņa

Kapu piedevas: iegūtas 89 senlietas. Ticot aizkapa dzīvei, mirušajiem doti līdzi ieroči, darbarīki, rotas.

Paražas: Bedres, kurās atrastas senlietas, var uzskatīt par ziedojumu vietām, kas saistītas ar veļu kultu. Ticot aizkapa dzīvei, mirušie apbedīti svētku tērpos, kapā doti līdzi darbarīki, ieroči, iedzīves priekšmeti, rotas. Ar apbedīšanas tradīcijām saistās dažos kapos zem apbedījuma atrastās sīkās oglītes. Šeit, liekas, vērojama paraža ar uguni iesildīt mirušo dusas vietu. Plaši kapulaukā pildīti dažādi ziedojumu rituāli, kas saistās ar veļu kultu (rotaslietu ziedojumi, bedres ar senlietām).

Kad un kas pētījis: 1976.g. A.Caune 

Literatūra: A.Caune. Jaunsaules Siliņu kapulauks//Arheoloģija un Etnogrāfija, XV, R.,1987

Apraksts: 70. gadu sākumā neauglīgajā smilšainajā meža stūrī vietējais kolhozs uzbūvēja augļu un ogu pārstrādāšanas cehu. Jaunceltnes vietā zemes virskārtu noplanēja ar buldozeru, līdz ar to daļēji izpostot kapulauku. 1976. g. pavasarī sākās ceha paplašināšanas darbi. Rokot tranšeju pamatam, celtnieki nejauši atklāja divus nepostītus kapus ar bagātām piedevām. Atrastos dz. šķēpus, br. rotadatu, važiņas, spirālaproces, kaklariņķus, dzeramo ragu u.c. priekšmetus toreizējais ceha vadītājs A. Lapa nodeva Bauskas muzejam.

Irdenajā smilts zemē mirušo kauli un varbūtējo zārku paliekas bija izzudušas, tāpēc mirušo dzimumu un kapu orientāciju visos apbedījumos vairs nevarēja precīzi noteikt. Daļa atsegto kapu izpostīti jau senatnē, arot tīrumu, kā arī mantraču rakumos. Spriežot pēc kapulaukā atrastajām senlietām, seši ir sieviešu, divi vīriešu apbedījumi, divos apbedījumos mirušā dzimums pēc kapu inventāra nav nosakāms. Vairums senlietu ir raksturīgas zemgaļu materiālajai kultūrai. Tomēr apbedījuma tradīcijās vērojama zināma atšķirība no Zemgales citu vēlā dzelzs laikmeta kapulauku apbedījumu tradīcijām. No atsegtajiem desmit apbedījumiem astoņi ir skeletkapi un divi ugunskapi. Skeletkapos mirušie guldīti 0,4 —0,7 m dziļumā izraktās bedrēs. Pētītajā tranšejā apbedījumi grupējas noteiktās rindās. Attālums starp kapu bedrēm no 0,5 m līdz vairākiem metriem.  Visi mirušie guldīti kapos noteiktā virzienā. Starp atsegtajiem nosakāmajiem skeletkapiem dominē sieviešu apbedījumi, kas orientēti ar galvu DR vai DRR virzienā. Šāda apbedījumu orientācija Zemgalē vēlajā dzelzs laikmetā ir valdošā.

Otrs apbedījumu veids ir ugunskapi. Mirušie Siliņu kapulaukā sadedzināti ārpus kapa bedres, guldot tos uz sārta svētku tērpos ar rotām un ieročiem. Pēc sadedzināšanas rituāla sadegušie kauli, ogles, pelni un apdegušie metāla priekšmeti savākti un apglabāti zemē ieraktās ap 50 cm dziļās (diametrā 50 cm) vienā vai vairākās bedrēs. Vēlā dzelzs laikmeta ugunskapi pagaidām citos Zemgales kapulaukos nav konstatēti. Ugunskapu trūkums zemgaļu kapulaukos ir zīmīga īpatnība, kas tos atšķir no kaimiņu (lietuviešu, kuršu, lībiešu) apbedījumiem, kuros ugunsriti ir parasta parādība.