Zviedru kapulauks Pūrē

Atrašanās vieta: Pūres pagasts, Tukuma novads, pie "Zviedru" mājām, Abavas 2. terasē 180 m no upes kreisā krasta paaugstinātā vietā, apmēram 6 m virs tā līmeņa, 2 km uz dienvidiem no Pūres pašreizējā centra.

Periods: 12.-19. gs. Pēc analizētā materiāla spriežams, ka skeletkapi attiecas uz 15.—19. gadsimtu.

Kapu veids: līdzenais kapulauks

Apbedījumu veids: ugunskapi, skeletkapi

Piederība: kuršu

Kapu piedevas: iegūas 270 senlietas, 41 lauska. Salauztas lentveida aproces, kaklariņķi, pakavsaktas, gredzeni un spirālītes. Apbedījumos pilnīgi trūkst darbarīku un ieroču, nav arī ugunskapiem raksturīgo dzeramo ragu. Uz laiku pēc 14./15. gs. mijas attiecināmas skeletkapu piedevas — riņķsaktas, pakavsaktas, piekariņi.

Paražas: Gandrīz katrā ugunskapā atrastas 1—7 māla trauku lauskas, kas, kā parasti kuršu ugunskapos, uzlūkojamas par piederīgo ziedojumu bēru mielasta laikā.

Kad un kas pētījis: 1963.g. Vēstures institūts

Literatūra: Ē.Mugurēvičs. Pūres Zviedru kapulauks//Arheoloģija un Etnogrāfija. R.,1987
Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par 1963. gada arheoloģiskām un etnogrāfiskām ekspedīcijām. R.,1964

Apraksts: No kādreiz novērotajiem kapsētas vaļņiem nekas nav saglabājies. Kapulauka paaugstinātā daļa veido uzkalniņu ar diametru 30 m un sasniedz 1,5 m augstumu, tā ir stipri sapostīta, rokot kartupeļu bedres. 50. gadu beigās kapsētas valnis pielīdzināts ar buldozeru, lai šo vietu varētu saimnieciski izmantot. Tad pat arī uz dienvidrietumiem no vecās kapsētas celtas Zviedru mājas, kas savu nosaukumu ieguvušas pēc senkapu apzīmējuma tautā.

  Kapulaukā atsegtie ugunskapi grupējas vienā joslā 8—9 m platumā. Kapu bedres aizņēma 1,5—3 m2 lielus laukumus, tās lielākoties ir garenas, orientētas ZR—DA vai Z—D virzienā. Līdzīgi orientēti arī

atsevišķie pēcapbedījumu skeletkapi. Pēc apbedījumu orientācijas Pūres Zviedru kapulauks labi iekļaujas kuršu ugunskapu kultūras areālā, uzrādot pazīmes, kas radušās pēc 12./13. gs. mijas.

  Kapu inventārs visai trūcīgs, vidēji 8—9 senlietu fragmenti vienā apbedījumā. Apmēram puse no atradumiem saistās ar kuršu ugunskapiem, 55 senlietas saskaņā ar kuršu ugunskapu tradīcijām ir salauztas un bieži vien apkusušas.

Kapsētas izmantošanas beigu posmu datē te atrastā nauda, īpaši 19. gs. Krievijas kapeikas. Starp tām kā visjaunākā minama cara Aleksandra II laikā (1875. g.) kaltā vara pieckapeika.

  100 m uz ziemeļiem no Pūres Zviedru uzkalniņa atrodas t. s. Milžakalniņš (Milzukalns), kas jau izsenis saistījis mantas meklētāju uzmanību. Pašlaik tā diametrs ir 30 m, augstums — līdz 0,5 m. Senāk tas bijis divreiz augstāks, taču ar mazāku diametru; no ilgstošās aršanas tā reljefs stipri izmainījies. Pirms pirmā pasaules kara šeit racis vietējais mācītājs A. Bernevics cerībā atrast uzkalniņā ierakto milzi.

  300 m uz ziemeļaustrumiem no Pūres Zviedriem Abavas 2. terases malā, kur sākas slīkšņaina grava, atrodas liels akmens ar 11 mākslīgiem iedobumiem centrā. Tā kā šis akmens ir apdarināts un atrodas kapulauka tuvumā, jādomā, ka tas ir sens kulta akmens. Šādi kulta akmeņi raksturīgāki Baltijas somu tautām.

  Jau kopš pagājušā gadsimta arheoloģiskajā literatūrā plaši pazīstams ir Reinu kapulauks, kas atrodas

tikai 1 km uz ziemeļiem no Zviedriem, tajā arheoloģiskos izrakumus 1895. g. izdarīja S. Bogojavļenskis, bet 1928. g. —F. Jākobsons. Te konstatēti akmeņu krāvuma kapi, kas datējami laikā no agrā līdz pat vēlajam dzelzs laikmetam (vismaz līdz 11.gs.). Akmeņu krāvuma kapi Reinās saistāmi ar Baltijas somu cilti — lībiešiem. 

  2,5 km uz dienvidaustrumiem no Zviedriem Abavas labajā krastā (5 km uz dienvidiem no Pūres pilskalna) Vidciemā atrodas t. s. Elku lauks, kur augušas elku liepas. Mūsu gadsimta 30. gados no liepām bijis saglabājies tikai viens stumbrs ar atvasēm. 1963. g. 36 te auga vairāki koki, acīmredzot no šīm atvasēm. Tepat pie Vītolu mājām atrodas arī kāds sens 2 m augsts kapu kalniņš (diametrā 8 m), kur, pēc vietējo iedzīvotāju ziņām, it kā bijusi baznīca. Taču pēc formas piemineklis atgādina Baltijas somu kapu uzkalniņus. 

  Tātad līdz 12. gs., kad Zviedru kapulaukā sākās kursiskie ugunskapi, šajā apkārtnē jau bija Baltijas somu pieminekļi (Reinas, Milžakalniņš, Vītoli). Pūres Zviedru kapulauks pieder pie tā Kurzemes vidusdaļas un ziemeļdaļas senkapu veida, kur ugunskapus nomaina 15.—17. gs. skeletkapi.

  Zviedru kapulaukā apbedītie piederējuši pie nelielas lauku kopienas, kas gan vēlajā dzelzs laikmetā, gan viduslaikos atradušies attālāk no lielajiem pārvaldes centriem. Ar to tad arī izskaidrojamas Zviedru kapulauka samērā trūcīgās piedevas. Tā kā apbedīšana kapulaukā sākta tikai ar 12. gs., tad saprotams, kāpēc starp piedevām ir tik maz darbarīku un ieroču, — tie vairāk raksturīgi vēlā dzelzs laikmeta pirmajai pusei (10.—11. gs.).