Atrašanās vieta: Klintaines pagasts, Pļaviņu novads. Līdzena lauka vidū neliels kokiem apaudzis pudurītis pa labi no Rīgas-Daugavpils šosejas pie plāksnītes ar 107.km.
Šosejai tuvākais aplītis - otrais kapulauks jeb II uzkalniņš (VII gs.beigas - IX gs. m.ē. sākums), aplītis zem tā - pirmā kapulauka III uzkalniņš, aplītis pa kreisi - pirmā kapulauka I uzkalniņš (pirmais kapulauks attiecināms uz laiku no II g.t. beigām līdz VI gs. p.m.ē.). Kalniešu kapulauki atrodas uz Daugavas augšējās terases. Rietumos no kapulaukiem plūst Daugava, bet dienvidos - Rīterupīte, kas ietek Daugavā.
V.Urtāns. Kalniešu otrais kapulauks.
Periods: 7.-9. gadsimts, dzelzs laikmets
Veids: uzkalniņkapi
Apbedījumu veids: skeletkapi
Piederība: latgaļu
Izmēri: 335 m2, Sakarā ar to dabiskais uzkalniņš izplūdis: tā augstums — 0,5 m, diametrs — ap 20 m.
Skaits: 1 uzkalniņš (40 apbedījumi)
Kapu piedevas: Kapi bagāti piedevām: vīriešiem dzelzs šaurasmens cirvji, vienasmens zobeni vai naži, uzmavas un iedzītņa šķēpi, sprādzes, dažādas bronzas stopa saktas, rotadatas, aproces, važiņas ar piekariņiem, bet sievietēm dzelzs sirpji vai raukņi, īleni, dažādi bronzas kakla gredzeni, rotadatas, aproces, pirkstu spirālgredzeni, spirālītes, dzintara krelles. Iegūta 231 senlieta un 161 māla trauku lauskas.
Paražas: Pa visu kapulauku, sevišķi tā malas un virs kapiem, sastopamas oglītes, pelni, degušo kaulu drumslas un sadauzīto māla trauku lauskas. Tas rāda, ka, apglabājot mirušos, rīkoti bēru mielasts ar ugunsritiem. Apbedīšanas virziens nav nostiprinājies, bet sievietes un vīrieši guldīti diametrāli pretēji.
Kapulaukā sastopamas atsevišķas degušas senlietas - dzelzs nazis, īlens, māla lauskas. Vismaz daļa jāuzskata par tuvinieku ziedojumu. Mirušie guldīti svētku tērpā. Par to bez daudzajām senlietām liecina arī greznās vīriešu galvas segas, vilnas un linu audumu atliekas.
Kas un kad pētījis: V.Urtāns 1948.-1950.g. un 1958.g.
Literatūra:
1. Referātu tēzes zinātniskai sesijai veltītai 1958. gada arheoloģiskiem izrakumiem un etnogrāfiskai ekspedīcijai Latvijas PSR teritorijā.
2. Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti. Rīga, 1962
Šosejai tuvākais aplītis - otrais kapulauks jeb II uzkalniņš (VII gs.beigas - IX gs. m.ē. sākums), aplītis zem tā - pirmā kapulauka III uzkalniņš, aplītis pa kreisi - pirmā kapulauka I uzkalniņš (pirmais kapulauks attiecināms uz laiku no II g.t. beigām līdz VI gs. p.m.ē.). Kalniešu kapulauki atrodas uz Daugavas augšējās terases. Rietumos no kapulaukiem plūst Daugava, bet dienvidos - Rīterupīte, kas ietek Daugavā.
V.Urtāns. Kalniešu otrais kapulauks.
(Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti. R.,1962)
Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas darbinieki 1948.—1950. un 1958. g. izdarīja izrakumus divos kapulaukos Jēkabpils rajona Klintaines ciema kolhoza «Sarkanā zvaigzne» teritorijā pie Kalniešu mājām. Senvietas atrodas Rīgas—Daugavpils šosejas labajā pusē, 108 km uz dienvidaustrumiem no Rīgas un 7 km no Kokneses. Apmēram 0,5 km uz dienvidiem un rietumiem plūst straujā Rīterupīte un Daugava, bet 400 m uz ziemeļrietumiem atrodas IX—XI gs. Aizelkšnu kapulauks. Te izrakumus izdarījis A. Buhholcs 1899.g. Tuvumā ir arī vairākas citas senvietas: Mūkukalna, Kokneses, Oliņkalna, Lokstenes un Vīnakalna pilskalni, agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulauks Priedainē, VII—XIII gs. līdzenie skeletu kapulauki Auliciemā, Pastamuižā, Priedainē un Radzēs, XIII—XVII gs. līdzenie skeletu kapulauki Kalnapeļņos un Vīnakalnā.
Lai gan Kalniešu māju tīruma atrastā VIII gs. bronzas stopa sakta ar magoņgalvu galiem līdz ar pirmajām ziņām nodota Latvijas PSR Vēstures muzejam jau 1928. g., pašu kapulauku izdevās atklāt tikai pēc divdesmit gadiem muzeja ekspedīcijai. Kalniešu otrais kapulauks atrodas lauka vidū, kā tas redzams uzkalniņa profilos, dabiskā lēzenā uzkalniņā. Tas visu laiku ticis apstrādāts, te raktas bedres, vākti arī akmeņi.
Uzkalniņā, sevišķi tā ziemeļdaļā, jau zem velēnas kārtas dzeltenajā smiltī sāka atklāties akmeņu krāvumi, zem kuriem šur tur iezīmējās nenoteiktas formas tumšākas zemes kontūras - kapu bedres. Tur guldīti mirušie izstieptā stāvoklī uz muguras, elkoņos saliektām rokām uz krūtīm vai jostasvietas, pie kam vīrieši pārsvarā ar galvu uz austrumu, bet sievietes — uz rietumu pusi. Novirzieni izskaidrojami ar apbedīšanu dažādajos gadalaikos, jo apbedīja pēc saules stāvokļa pie horizonta. Bija ari izņēmumi. Apbedīšanas virziens tomēr vēl nav tā nostabilizējies kā vēlākajos kapulaukos.
Kapulauku no ziemeļiem norobežoja lielu laukakmeņu pusloks; tam ārpusē pieslēdzās akmeņu iežogots laukums, kurā atsegti trīs, domājams, tuvinieku kapi. Mirušo apbedīšana tēlojas šādi: rokot kapa bedri, izcēla dabiskos akmeņus, kas te vietām atklājas jau 20—40 cm dziļumā, un novietoja tos izraktās bedres malās. Virs pamatakmeņiem uz uzbērtās zemes slāņa paklāja krijas, mizas vai tāsis, uz tām guldīja mirušo, apsedzot to tāpat ar krijām, mizām vai tāsīm un uzberot zemes kārtu. Lai samērā seklos apbedījumus (19—84 cm dziļumā no tagadējās zemes virsmas) neizpostītu zvēri vai lopi, virs kapiem novietoja izceltos akmeņus. Virs dažiem kapiem akmeņu nebija. Tā kā, rokot vēlākos kapus, parasti nav izpostīti agrākie, domājams, ka uz kapiem virszeme bijis kāds apzīmējums.
Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas darbinieki 1948.—1950. un 1958. g. izdarīja izrakumus divos kapulaukos Jēkabpils rajona Klintaines ciema kolhoza «Sarkanā zvaigzne» teritorijā pie Kalniešu mājām. Senvietas atrodas Rīgas—Daugavpils šosejas labajā pusē, 108 km uz dienvidaustrumiem no Rīgas un 7 km no Kokneses. Apmēram 0,5 km uz dienvidiem un rietumiem plūst straujā Rīterupīte un Daugava, bet 400 m uz ziemeļrietumiem atrodas IX—XI gs. Aizelkšnu kapulauks. Te izrakumus izdarījis A. Buhholcs 1899.g. Tuvumā ir arī vairākas citas senvietas: Mūkukalna, Kokneses, Oliņkalna, Lokstenes un Vīnakalna pilskalni, agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulauks Priedainē, VII—XIII gs. līdzenie skeletu kapulauki Auliciemā, Pastamuižā, Priedainē un Radzēs, XIII—XVII gs. līdzenie skeletu kapulauki Kalnapeļņos un Vīnakalnā.
Lai gan Kalniešu māju tīruma atrastā VIII gs. bronzas stopa sakta ar magoņgalvu galiem līdz ar pirmajām ziņām nodota Latvijas PSR Vēstures muzejam jau 1928. g., pašu kapulauku izdevās atklāt tikai pēc divdesmit gadiem muzeja ekspedīcijai. Kalniešu otrais kapulauks atrodas lauka vidū, kā tas redzams uzkalniņa profilos, dabiskā lēzenā uzkalniņā. Tas visu laiku ticis apstrādāts, te raktas bedres, vākti arī akmeņi.
Uzkalniņā, sevišķi tā ziemeļdaļā, jau zem velēnas kārtas dzeltenajā smiltī sāka atklāties akmeņu krāvumi, zem kuriem šur tur iezīmējās nenoteiktas formas tumšākas zemes kontūras - kapu bedres. Tur guldīti mirušie izstieptā stāvoklī uz muguras, elkoņos saliektām rokām uz krūtīm vai jostasvietas, pie kam vīrieši pārsvarā ar galvu uz austrumu, bet sievietes — uz rietumu pusi. Novirzieni izskaidrojami ar apbedīšanu dažādajos gadalaikos, jo apbedīja pēc saules stāvokļa pie horizonta. Bija ari izņēmumi. Apbedīšanas virziens tomēr vēl nav tā nostabilizējies kā vēlākajos kapulaukos.
Kapulauku no ziemeļiem norobežoja lielu laukakmeņu pusloks; tam ārpusē pieslēdzās akmeņu iežogots laukums, kurā atsegti trīs, domājams, tuvinieku kapi. Mirušo apbedīšana tēlojas šādi: rokot kapa bedri, izcēla dabiskos akmeņus, kas te vietām atklājas jau 20—40 cm dziļumā, un novietoja tos izraktās bedres malās. Virs pamatakmeņiem uz uzbērtās zemes slāņa paklāja krijas, mizas vai tāsis, uz tām guldīja mirušo, apsedzot to tāpat ar krijām, mizām vai tāsīm un uzberot zemes kārtu. Lai samērā seklos apbedījumus (19—84 cm dziļumā no tagadējās zemes virsmas) neizpostītu zvēri vai lopi, virs kapiem novietoja izceltos akmeņus. Virs dažiem kapiem akmeņu nebija. Tā kā, rokot vēlākos kapus, parasti nav izpostīti agrākie, domājams, ka uz kapiem virszeme bijis kāds apzīmējums.
Šī Kalniešu līdzenā skeletu kapulauka un tā atsevišķo kapu iekārtojumā manāmas vēl iepriekšēja perioda uzbērto uzkalniņu kapu reminiscences. Var secināt, ka vispirms apbedīšanai tika izmantota uzkalniņa vidusdaļa, pēc tam perifērija un daži kapi ierakti atkal centra tuvuma virs agrākajiem kapiem.
Ņemot vērā etnogrāfiskos un folkloras, kā arī arheoloģiskos un statistiskos apsvērumus, ir pamats pieņemt, ka Kalniešu otrajā kapulaukā apbedīti nelielas teritoriālās kopienas — varbūt viena ciema locekļi, proti, 2—3 saimju vai ģimeņu 3—4 paaudzes, pie kam viens cilvēks miris vidēji ik pa trim gadiem. Attiecīgo dzīves vietu pagaidām nav izdevies droši konstatēt. Ap 3 km uz dienvidaustrumiem atrodas neizpētītais pilskalns Avotiņkalns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru