Atrašanās vieta: Klintaines pagasts, Pļaviņu novads. Līdzena lauka vidū neliels kokiem apaudzis pudurītis pa labi no Rīgas-Daugavpils šosejas pie plāksnītes ar 107.km.
Periods: Bronzas laikmets, II g.t.p.m.ē. beigas - I g.t.p.m.ē. beigas
Veids: uzkalniņkapi
Apbedījumu veids: ugunskapi, skeletkapi, apbedījumi akmens šķirstos
Piederība: baltu
Izmēri: diametrs ap 25 m, augstums 90 cm
Skaits: 2 uzkalniņi
Kapu piedevas: 1 senlieta: kaula zvejas un medību rīki (harpūnu un bultu galu fragmenti), kaula rotadatas, akmens cirvja urbuma tapiņa, sīki bronzas plāksnīšu fragmenti, koniska bronzas podziņa ar
cilpiņu mugurpusē (kopskaitā 21 lieta)
Paražas: Ugunsrituāli pirms kapu kalna ierīkošanas un apbedīšanas laikā. Sarkanas mālainas zemes izmantošana apbedījumu ierīkošanai. Uzkalniņš bija arī svētnīca, kur, atceroties mirušos un izlūdzoties to labvēlību, nesa ziedojumus (atrastie zirga zobi pie kapulauka)
Gan kapos, gan ārpus tiem, kā kapu piedeva vai ziedojums atrasti zirgu un vēršu zobi.
Īpašas pazīmes: mājas dzīvnieku, sevišķi zirgu zobu atradumi un zirgu upuri kapulaukā
Kas un kad pētījis: L.Vankina 1948., 1950., 1958.
Literatūra:
1. Referātu tēzes zinātniskai sesijai veltītai 1958. gada arheoloģiskiem izrakumiem un etnogrāfiskai ekspedīcijai Latvijas PSR teritorijā.
2. Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti. Rīga, 1962
Šosejai tuvākais aplītis - otrais kapulauks jeb II uzkalniņš (VII gs.beigas - IX gs. m.ē. sākums), aplītis zem tā - pirmā kapulauka III uzkalniņš, aplītis pa kreisi - pirmā kapulauka I uzkalniņš (pirmais kapulauks attiecināms uz laiku no II g.t. beigām līdz VI gs. p.m.ē.). Kalniešu kapulauki atrodas uz Daugavas augšējās terases. Rietumos no kapulaukiem plūst Daugava, bet dienvidos - Rīterupīte, kas ietek Daugavā.
L. Vankina. Kalniešu pirmais kapulauks.
Kalniešu pirmais kapulauks atrodas tagadējā Jēkabpils rajona kolhoza «Sarkanā zvaigzne» teritorijā, pie Kalniešu mājām.
Pirmās ziņas par kapu uzkalniņu Kalniešu māju robežās iegūtas 1928. g. Apmēram tajā pašā laikā muzejam nodota VIII gs. bronzas stopasakta ar magoņgalvu galiem. Sakta atrasta minētā uzkalniņa tuvumā, apstrādājot zemi. 1932. g. uzkalniņš uzņemts aizsargājamo pieminekļu sarakstā kā vidējā dzelzs laikmeta kapulauks. Tā tuvumā atklāja vēl divus agrāk nepamanītus pēc ārējā izskata līdzīgus uzkalniņus (otro un trešo), no kuriem trešais uzkalniņš arī piederēja bronzas laikmetam, bet otrais uzkalniņš saturēja vidējā dzelzs laikmeta apbedījumus (Kalniešu otrais kapulauks). Pēdējais atradās vistuvāk šosejai — apmēram 96 m uz ZA no pirmā uzkalniņa.
Kalniešu pirmais kapulauks aptver divus lēzenus mākslīgi izveidotus uzkalniņus (I un III), kas atrodas apmēram 80 m attālumā viens no otra. Uzkalniņi izplūduši, jo lauks līdz 1932. g., kad tas tika uzņemts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, pastāvīgi ticis apstrādāts. Iespējams, ka senatnē uzkalniņu bijis vairāk, bet pārējie laika gaitā jau pilnīgi nolīdzinājušies. Apkārtējā smilšainā zeme šeit ir loti akmeņaina. Trešajā uzkalniņā izdarīti pārbaudes izrakumi, turpretim plašāki pētījumi veikti pirmajā uzkalniņā, kas no abiem bronzas laikmeta uzkalniņiem bija lielākais.
I uzkalniņš.
I uzkalniņa pirmā kārta
I uzkalniņa diametrs apmēram 25 m, augstums 0,9 m. Tas atradās apmēram 140 m no šosejas, 210 m uz ZR no Kalniešu mājām, 400 m no Daugavas un apmēram 300 m no Rīteres gravas. No uzkalniņa tika izpētīti pavisam 238 m2, izrokot tam pāri А — R virzienā 8 m platu joslu līdz neskartam pamatam.
Uzkalniņš pakāpeniski bija uzbērts no sarkanas mālainas smilts, kas spilgti atšķīrās no apkārtējās augsnes. Tuvākajā apkārtnē šāda zeme nebija novērojama. Domājams, tā atnesta no citurienes apbedīšanas rituāla vajadzībām. Sarkanās zemes slānis uzkalniņa centrā sniedzās līdz 80 cm dziļi. Tas saturēja retas oglītes un pelnu plankumus. Sarkanās zemes slānim sekoja 2—3 cm bieza deguma kārtiņa, liecinot par ugunsritiem pirms kapu uzkalniņa ierīkošanas. Domājams, ka apbedīšanai izraudzīto vietu vispirms notīrīja un iesvētīja, nodedzinot apaugušo augsnes kārtu, un tikai pēc tam guldīja mirušos. Zem deguma kārtiņas sākās sterils dzeltenas smilts slānis, bet apmēram 95-100 cm dziļumā - akmeņains pamats - dolomīts. Uzkalniņa uzbūve sevišķi labi bija redzama profilos. Atsevišķi kalcinēti kauli un akmeņi sāka parādīties jau 10—20 cm dziļumā. 17—25 cm dziļumā tika atsegti vairāki zirga zobi un pirmās kaulu ligzdas, kā arī kalcinētu kaulu mazākas kaudzītes, liecinot par izpostītiem ugunskapiem. Attīrot izrakumu laukumu dziļāk, starp virsējā kārtā šķietami nekārtīgiem akmeņiem bija izšķirami vairāki regulāri šķirsti ar skeletapbedījumiem .
Uzkalniņa rietumu mala pie tā pamatnes atklājās Z—D virzienā orientēts ovāls, blīvs laukakmeņu sakrāvums, kas atgādināja lielu šķirstu. Sakrāvuma malējie akmeņi bija lieli. To virsotnes R malā parādījās 15—25 cm dziļumā, A malā — 20 cm dziļumā. Vidējie akmeņi bija sīkāki, nokrauti vairākās kārtās. Apakšējā sīko akmeņu kārta atgādināja šķirsta bruģi. Kaut gan cilvēka kauli netika atrasti, tomēr liekas, ka šis tik regulārais akmeņu sakrāvums varētu būt šķirsta kaps. Šķirsta garums 3,80 m, platums 2.80 m un dziļums 0,72 m. Šķirstam līdzās pie ZR malas atradās sīku plienakmeņu bruģis, zem kura 70—80 cm dziļumā grantainā zemē tika atsegts skelets saliektā stāvoklī.
Aiz lielā akmeņu šķirsta izrakumu laukuma rietumu galā augsnē bez noteiktas kārtības bija izkaisīti mazāki un lielāki laukakmeņi. Blīvs bezstruktūras akmeņu klāsts atradās arī pie uzkalniņa pamatnes izrakumu laukuma austrumu galā. Vai šiem akmeņiem bijusi kāda konstruktīva nozīme, jeb vai tie vienkārši nolasīti un tur samesti, ierīkojot kapuvietu, pirms visa uzkalniņa atsegšanas nav droši nosakāms. Uzkalniņa ZA sektorā atsedzās lokveidā noliktu laukakmeņu rinda. Akmeņu pusloka iekšpusē, sākot jau ar velēnas kārtu, bija ievērojami melni, ogļaini plankumi. Akmeņu ārpusē 50 cm dziļumā atrada divas zirga zobu virknes ar žokļu kaulu paliekām. Melni ogļaini plankumi ar zirga zobiem bija arī ZA sektorā. Melnie plankumi liecina par ugunsritiem bēru paražās, bet zirga zobi arī ārpus kapiem - par atkārtotiem ziedojumiem.
Izrakumu laukuma apakšējā kārtā uzkalniņa centrā atsedzās blīvāks, neregulārs akmeņu sakrāvums, kas bija dažu kapu segakmeņi un malu nokrāvums. Arī minētā akmeņu pusloka iekšpusē atsegtās akmeņu rindas izrādījās par četru skeletkapu segakmeņiem, pie kam akmeņu pusloks šeit norobežoja veselu apbedījumu grupu, šķiet, tuvākus radiniekus.
I uzkalniņa akmeņainais pamats
Atsegtie apbedījumi koncentrējās uzkalniņa centrālajā daļā. Izpētītajā daļā tika konstatēti 50 apbedījumi, no tiem 21 ugunskaps (kaulu ligzda) un 29 skeletkapi bija akmens šķirstos vai bez tiem. Domājams, senatnē apbedījumu skaits bijis lielāks, bet daļa no tiem izpostīta, ierokot vēlāk mirušos, kā arī apstrādājot zemi. Par to liecina izkaisītie kalcinētie kauli un akmeņi. Apbedījumi tika atsegti divās, trijās, centrā — pat četrās kārtās. Senākie apbedījumi uzkalniņā bija skeletkapi, no kuriem paši dziļākie bija nedaudz iedziļināti pamatzemē. Skeletkapu vidējais dziļums bija 55 cm, bet ugunskapu — 38 cm. Dažos gadījumos ugunskapi atradās tieši virs skeletkapiem. Visi apbedījumi un atradumi koncentrējās uzbērtajā sarkanās zemes slānī.
Ugunskapi.
XXI ugunskaps
I ugunskaps
Ugunskapi bija zeme ieraktas ovālas vai apaļas dedzinātu kaulu ligzdas, 20—50 cm diametrā. Kaulu daudzums ligzdās bija dažāds. Tas bija atkarīgs no mirušā vecuma un sadeguma pakāpes. Parasti kauli veidoja līdz 10 cm biezu blīvu slāni ar tumšu pelnu kārtu apakšā. Kaulu ligzdu izmēri ir pārāk mazi, un ligzdu vietās mirušie nevarētu būt sadedzināti. Arī plašāks deguma slānis, kuru varētu uzskatīt par sārta vietu, atsegtajā kapulauka daļā nav konstatēts. Jāpieņem, ka mirušie sadedzināti ārpus kapulauka un to paliekas sabērtas zemē ieraktā bedrīte kapulaukā. Ligzdai piederīgi akmeņi konstatēti tikai pāris gadījumos. Ugunskapi tika atsegti virsējā kārtā zem velēnas, bet daļa no tiem atradās arī dziļākās kārtās.
Skeletkapi
Skeletkapi bija vai nu akmens šķirstos, vai ari bez tiem. Akmens šķirsti bija sakrauti no laukakmeņiem. Visbiežāk laukakmeņi bija nolikti kapa vietai apkārt vai arī kapa vietai sānos laukakmeņi un vienā vai abos galos — plienakmens plāksnes. Dažreiz šķirsta vietu iezīmēja tikai galos stateniski novietotas plienakmens plāksnes. Grīda netika konstatēta nevienā gadījumā, izņemot 16. kapu, kur dibenā bija mazāku akmeņu klāsta paliekas. Vairākos gadījumos kapu vietas bija nosegtas vai nu daļēji, vai arī pilnīgi ar laukakmeņiem.
Parastais šķirstu garums bija 2—2,5 m. Skeletkapi bez akmeņu konstrukcijām iezīmējās kā ovāli sarkanas zemes plankumi. Kapu vietā bieži tika novērotas sīkas oglītes vai ari tumši ogļaini plankumi, liecinot par ugunsritiem bēru paražās. No skeletiem bija saglabājušies zobi, retumis arī pārējie kauli. Kaulu paliekas un kapu izmēri rādīja, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Divi bērnu apbedījumi atrasti guldīti uz labajiem sāniem saliektā stāvoklī. Skeleti saliektā stāvoklī Austrumbaltijas novadā parasti raksturīgi t. s. auklas keramikas kultūrai neolīta beigu posmā. Iespējams, ka arī Kalniešu 3. kapā atsegtais saliektais skelets varētu būt agrāks par pārējiem apbedījumiem Kalniešu pirmajā uzkalniņā un piederēt neolīta beigām vai bronzas laikmeta sākumam. Skeletkapi pārsvarā orientēti radiāli ar galiem pret uzkalniņa centru. Virziens ļoti dažāds. Salīdzinot kapu novietojumu, redzam, ka vairāki kapi pa daļai sedz cits citu, tātad mirušie apbedīti dažādos laikos.
Akmeņu šķirsts pirms atsegšanas
Skeletkapi bija vai nu akmens šķirstos, vai ari bez tiem. Akmens šķirsti bija sakrauti no laukakmeņiem. Visbiežāk laukakmeņi bija nolikti kapa vietai apkārt vai arī kapa vietai sānos laukakmeņi un vienā vai abos galos — plienakmens plāksnes. Dažreiz šķirsta vietu iezīmēja tikai galos stateniski novietotas plienakmens plāksnes. Grīda netika konstatēta nevienā gadījumā, izņemot 16. kapu, kur dibenā bija mazāku akmeņu klāsta paliekas. Vairākos gadījumos kapu vietas bija nosegtas vai nu daļēji, vai arī pilnīgi ar laukakmeņiem.
Parastais šķirstu garums bija 2—2,5 m. Skeletkapi bez akmeņu konstrukcijām iezīmējās kā ovāli sarkanas zemes plankumi. Kapu vietā bieži tika novērotas sīkas oglītes vai ari tumši ogļaini plankumi, liecinot par ugunsritiem bēru paražās. No skeletiem bija saglabājušies zobi, retumis arī pārējie kauli. Kaulu paliekas un kapu izmēri rādīja, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Divi bērnu apbedījumi atrasti guldīti uz labajiem sāniem saliektā stāvoklī. Skeleti saliektā stāvoklī Austrumbaltijas novadā parasti raksturīgi t. s. auklas keramikas kultūrai neolīta beigu posmā. Iespējams, ka arī Kalniešu 3. kapā atsegtais saliektais skelets varētu būt agrāks par pārējiem apbedījumiem Kalniešu pirmajā uzkalniņā un piederēt neolīta beigām vai bronzas laikmeta sākumam. Skeletkapi pārsvarā orientēti radiāli ar galiem pret uzkalniņa centru. Virziens ļoti dažāds. Salīdzinot kapu novietojumu, redzam, ka vairāki kapi pa daļai sedz cits citu, tātad mirušie apbedīti dažādos laikos.
Skeletkaps saliektā stāvoklī
Nozīmīga atradumu grupa ir mājas dzīvnieku zirga, vērša un aitas zobi, kas atrasti I uzkalniņā visās kārtās, pavisam 35 vietās. Tie atrasti gan kapos, gan ārpus tiem kā kapu piedeva vai ziedojums un liecina par lopkopības nozīmi vietējo iedzīvotāju saimniecībā bronzas laikmeta otrajā pusē. To atradums kā skeletu, tā ugunskapos liecina par kultūras tradīciju turpināšanos. Apbedīšana I uzkalniņā notikusi nepārtraukti. Visi apbedītie mirušie piederējuši pie vienas etniskas vienības, kas šajā apvidū dzīvojusi ilgāku laiku uz vietas.
III uzkalniņš
Mazākais bronzas laikmeta uzkalniņš bija gandrīz jau nopostīts. Tam pāri Z—D virzienā izrakta 1 m plata un 13 m gara pārbaudes tranšeja, kurā atrasti daži atsevišķi akmeņi, pelnaini plankumi un izkaisīti kalcinēti kauli. Atradumu nebija. Pārbaudes izrakumi rādīja, ka arī šis uzkalniņš attiecināms uz bronzas laikmetu. Atrasto senlietu nelielais skaits izskaidrojams ar apbedīšanas paražām (nebija paradums lietas dot līdz, mirušos sadedzināja), kā arī ar materiāla (kaula, iespējams, arī koka) neizturību. Bronzas senlietu niecīgo skaitu var izskaidrot arī ar maiņas vājo attīstību - Latvijas teritorija atrodas tālu no izejvielu avotiem, tāpēc bronza bija grūti pieejama un tās nepietika visu vajadzību apmierināšanai.
Ar zirga lielo nozīmi šī laika dzīvē izskaidrojami zirga zobu atradumi kā ziedojumi kapu vietās. Kalniešu uzkalniņus ierīkojušas patriarhālās saimes, kas ilgstoši dzīvojušas uz vietas pie Daugavas un savus mirušos tuviniekus ģints kapos. To apliecina kā atradumi, tā apbedīšanas paražas. Tā kā Kalniešu kapulaukā saglabājušies 2 kapu uzkalniņi, tad tas liecina, ka šeit mitušas vismaz divas patriarhālās saimes. Kalniešu atradumi (bronzas podziņa, rotadatas, 3. skelets saliektā stāvoklī), tāpat kā Reznu (divkārša dzintara poga, dzintara piekariņš, sirdsveida krama bultas gals, bronzas spirāle, lauskas fragments ar auklas rotājumu) norāda uz baltu cilšu apbedījumiem. Abi šie kapulauki atrodas joslā, kuru, spriežot pēc pārējiem bronzas laikmeta atradumiem, jau aizņēma senbalti. Iespējams, ka šie kapulauki pieder baltu senčiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru