 |
| Reznu uzkalniņu grupa no ZR |
Atrašanās vieta - pie Salaspils, bet Reznu kapulauks nav saglabājies Rīgas HES celtniecības - Daugavas uzpludināšanas dēļ.
Periods: Bronzas un senākā dzelzs laikmeta kapulauks (1500.g.p.m.ē.-1.g.p.m.ē)
Kapu veids: uzkalniņkapi
Apbedījumu veids: skeletkapi,ugunskapi, apbedījumi akmens šķirstos
Apbedījumu veids: skeletkapi,ugunskapi, apbedījumi akmens šķirstos
Piederība: baltu etniskā grupa
Izmēri: līdz 24 m diametrā, līdz 3 m augstumā
Skaits: 8 uzkalniņi (vienā no tiem 355 kapi)
Kapu piedevas: kopumā atradumu maz, piedvas nabadzīgas. Krama bultu gali, māla lauskas, bronzas priekšmeti (pincete, bardas naža rokturis), divasmens akmens cirvis ar caurumu kātam, dzintara poga.
Paražas: Ugunsrituāli, ja arī ne vienmēr, piekopti visā kapulauka izmantošanas laikā kā bēru paraža. Apbedīšanas vietu sagatavojot, uzkalniņš «iesvētīts». Kā tas darīts, nezinām, tikai redzam, ka "iesvētīšana" bijusi saistīta ar ugunsritiem. Laikam ugunij vajadzēja mirušo nākamo dusas vietu tīrīt no visa tumšā, ļaunā, netīrā.
Zirgu zobi, kas atrasti uzkalniņos visās apbedījumu kārtās gan kapos, gan ārpus tiem, norāda, ka pastāvējis zirgu kults. Zirga gaļa plaši lietota uzturā, zirgs vērtēts un cienīts tik augstu, ka dots līdzi pat viņā saulē aizgājušiem, un bijis arī ziedojumu objekts. Zirgu simbols šajos rituālos bijuši zirgu zobi.
Mirušie uzkalniņos guldīti radiāli. Radiālā orientācija vērojama pat mirušo dedzināšanas un kaulu ligzdu ierīkošanas laikā.
Uzkalniņos konstatēta sarkanīga mālaina zeme. Tai, jādomā, bijusi rituāla nozīme.
Atrastie priekšmeti un zirgu zobi uzkalniņos ārpus kapiem liecina, ka kapu kalniņi bijuši reizē arī svētnīcas. Te savu senču dusas vietā kopienas locekļi nesuši ziedojumus. Centrālie šķirsti veidoti, rūpīgi kraujot pamatsienu un grīdu, bet pēc mirušā noguldīšanas pāri un apkārt šķirstam esošie akmeņi likti visai nekārtīgi. Iespējams, ka šos akmeņus kā atvadu sveicienus mirušajam pielikuši pavadītāji.
Īpašas piezīmes: Visi uzkalniņi veidoti tādās vietās, kur jau bijuši dabiski pauguri vai reljefa pacēlumi. Kapu piedevās atrastie zirga zobi - kā kulta vai rituāla sastāvdaļa.
Izmēri: līdz 24 m diametrā, līdz 3 m augstumā
Skaits: 8 uzkalniņi (vienā no tiem 355 kapi)
Kapu piedevas: kopumā atradumu maz, piedvas nabadzīgas. Krama bultu gali, māla lauskas, bronzas priekšmeti (pincete, bardas naža rokturis), divasmens akmens cirvis ar caurumu kātam, dzintara poga.
Paražas: Ugunsrituāli, ja arī ne vienmēr, piekopti visā kapulauka izmantošanas laikā kā bēru paraža. Apbedīšanas vietu sagatavojot, uzkalniņš «iesvētīts». Kā tas darīts, nezinām, tikai redzam, ka "iesvētīšana" bijusi saistīta ar ugunsritiem. Laikam ugunij vajadzēja mirušo nākamo dusas vietu tīrīt no visa tumšā, ļaunā, netīrā.
Zirgu zobi, kas atrasti uzkalniņos visās apbedījumu kārtās gan kapos, gan ārpus tiem, norāda, ka pastāvējis zirgu kults. Zirga gaļa plaši lietota uzturā, zirgs vērtēts un cienīts tik augstu, ka dots līdzi pat viņā saulē aizgājušiem, un bijis arī ziedojumu objekts. Zirgu simbols šajos rituālos bijuši zirgu zobi.
Mirušie uzkalniņos guldīti radiāli. Radiālā orientācija vērojama pat mirušo dedzināšanas un kaulu ligzdu ierīkošanas laikā.
Uzkalniņos konstatēta sarkanīga mālaina zeme. Tai, jādomā, bijusi rituāla nozīme.
Atrastie priekšmeti un zirgu zobi uzkalniņos ārpus kapiem liecina, ka kapu kalniņi bijuši reizē arī svētnīcas. Te savu senču dusas vietā kopienas locekļi nesuši ziedojumus. Centrālie šķirsti veidoti, rūpīgi kraujot pamatsienu un grīdu, bet pēc mirušā noguldīšanas pāri un apkārt šķirstam esošie akmeņi likti visai nekārtīgi. Iespējams, ka šos akmeņus kā atvadu sveicienus mirušajam pielikuši pavadītāji.
Īpašas piezīmes: Visi uzkalniņi veidoti tādās vietās, kur jau bijuši dabiski pauguri vai reljefa pacēlumi. Kapu piedevās atrastie zirga zobi - kā kulta vai rituāla sastāvdaļa.
Kad un kas pētījis: 1933., 1935.g. Ed. Šturms, 1958.,1960.g. J.Graudonis.
Literatūra:
1. Rakstu krājums Arheoloģija un Etnogrāfija III. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Izdevniecība. Rīga 1961.
2. Referātu tēzes zinātniskai sesijai veltītai 1958. gada arheoloģiskiem izrakumiem un etnogrāfiskai ekspedīcijai Latvijas PSR teritorijā.
3. Žurnāls "Senatne un Māksla", 1936, I
4. Villeruša V. Gājums. 1994
Arheologs Ed.Šturms uzskata, ka šis ir pirmais atklātais bronzas laikmeta kapulauks Latvijā. Uzkalniņu kapi atklāti un pirmais tos pētījis arheologs Ed. Šturms 1933. un 1935. gadā, kad tika izpētīta pirmā un daļa otrā uzkalniņa kapu. 1933.gadā atklāti 7 uzkalniņi, bet 1958. gadā - vēl viens. 1958. gada arheoloģiskos izrakumus šeit vadīja arheologs J.Graudonis.
V. Villeruša grāmatā "Gājums" apraksta Reznu mājas un pie tām esošo kapu uzkalniņu likteni: "...pie Rēznu mājām. Kādreiz šīs mājas bijušas uz nelielas Daugavas salas, kuras kontūras pēdējos gadsimtos iezīmēja Jurupes grīvas senleja un, paralēli ceļam un Daugavai ejošā, vecā Daugavas attekas vieta, kas dažviet vēl nesen bija kā mazi ezeriņi (piem.,pie Ezerkauliņiem), savienoti ar nelielu ūdens teci. Jau sen bija zināms, ka pie Rēznām ir tāds kapulauks. Pirmo reizi rakts Pirmā pasaules kara laikā, atrokot zem viena pakalna divus senus akmens šķirstus...Izrakumus plaši turpināja pirms šo vietu appludināšanas...Šīs plašās senākās baltu etniskās grupas nekropoles, mirušo dārza vai svētvietas vairs nav. Jau labu laiku pirms appludināšanas, 1957.gadā, "Budeskalnu" saimniecības vadība pieļāva tīšu apbedījumu postīšanu zemes darbos. Pēc tam arheologu līdzekļi un darba apjoms bija ierobežots, darbus steidzināja ekskavatoru rūkoņa, kas tuvojās ar katru dienu."
Tālāk daļēji izraksti un attēli no arheologu J.Graudoņa un Ed.Šturma publicētiem rakstiem par Reznu kapulauka izpēti:
I J.Graudonis, Reznu kapulauks.
V. Villeruša grāmatā "Gājums" apraksta Reznu mājas un pie tām esošo kapu uzkalniņu likteni: "...pie Rēznu mājām. Kādreiz šīs mājas bijušas uz nelielas Daugavas salas, kuras kontūras pēdējos gadsimtos iezīmēja Jurupes grīvas senleja un, paralēli ceļam un Daugavai ejošā, vecā Daugavas attekas vieta, kas dažviet vēl nesen bija kā mazi ezeriņi (piem.,pie Ezerkauliņiem), savienoti ar nelielu ūdens teci. Jau sen bija zināms, ka pie Rēznām ir tāds kapulauks. Pirmo reizi rakts Pirmā pasaules kara laikā, atrokot zem viena pakalna divus senus akmens šķirstus...Izrakumus plaši turpināja pirms šo vietu appludināšanas...Šīs plašās senākās baltu etniskās grupas nekropoles, mirušo dārza vai svētvietas vairs nav. Jau labu laiku pirms appludināšanas, 1957.gadā, "Budeskalnu" saimniecības vadība pieļāva tīšu apbedījumu postīšanu zemes darbos. Pēc tam arheologu līdzekļi un darba apjoms bija ierobežots, darbus steidzināja ekskavatoru rūkoņa, kas tuvojās ar katru dienu."
Tālāk daļēji izraksti un attēli no arheologu J.Graudoņa un Ed.Šturma publicētiem rakstiem par Reznu kapulauka izpēti:
I J.Graudonis, Reznu kapulauks.
Rakstu krājums: Arheoloģija un Etnogrāfija III. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Izdevniecība. Rīga 1961.
Reznu bronzas laikmeta uzkalniņu kapulauks atrodas 20.5 km uz austrumiem no Rīgas, Daugavas labajā krastā, Rīgas raj. Salaspils c. dārzkopju sabiedrības "Mičurinietis" teritorijā. (Kapulauks nosaukts pēc Reznu mājām, kuru zemē tas atradās atklāšanas laikā). Šai vietā Daugavas atteka Jurupīte atdala no cietzemes ap 2.5 km garu, 0.4 km platu salu, kuras vidus daļā paceļas ap 3 m augsta, 500 m gara un 200 m plata augstiene. Augstieni, dienvidos norobežo stāvais Daugavas krasts, rietumos - dziļa bedraina grava, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos - stāvs senkrasts.
Kad 1933.g. te atklāja bronzas laikmeta kapulauku, reģistrēja 7 kapu uzkalniņus. Vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt, ka senāk uzkalniņu bijis vairāk, bet tie postīti, gan agrākos laikos zemi strādājot, gan pirmajā pasaules karā tranšejas rokot un vēlāk tās aizberot. 1958.g. atklāja vēl 8. kapu uzkalniņu.
1933. un 1935.g. Reznu kapulaukā arheoloģiskos izrakumus izdarīja Ed.Šturms, izpētot 1. uzkalniņu un 3/4 no 2.uzkalniņa. 1957.g. 1.,2.,3. un 7.uzkalniņu nopostīja. 1958.g. kapulaukā pētīšanu turpināja Latvijas PSR ZA Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija raksta autora vadībā. Tika atklāts un pilnīgi izpētīts 8. uzkalniņš, pārbaudīta agrāk neizraktā 2. uzkalniņa daļa, izpētīts 6.uzkalniņa DA sektors un izdarīti pārbaudes izrakumi, meklējot apmetnes un mirušo dedzināšanas vietas.
1.kapu uzkalniņš.
1,uzkalniņa diametrs bija 24 m. 1933.g., šo uzkalniņu izpētot, zem 15-20 cm biezas augsnes kārtas konstatēta jaukta dzeltena smilts, kurā vietumis bija brūngani un melni ogļaini laukumi.
1 m dziļumā atsedzās ap 2.5 m garš, 0.85 m plats akmeņu šķirsts. Šķirsta gali bija veidoti rūpīgi, bet sānu krāvums paviršs. Segakmeņi uzkrauti nevienmērīgi: vidū tikai daži akmeņi, lielākā vairumā tie bija nolikti kāju galā, bet galvas galā mazāk. Mirušais šķirstā bija guldīts uz muguras izstieptā stāvoklī, rokas noliekot gar sāniem. Mirušajam galva likta uz RZR pusi un gulēja uz labajiem sāniem. Šķirsta apkārtnē bija tumši pelēka zeme, kas vietumis saturēja oglītes. Skelets gulēja 1.25 m no uzkalniņa virsas, bet jauktā zeme iesniedzās līdz 1.75 m dziļumam. Kapu ierīkojot, paugurā izrakta ap 1 m dziļa bedre un tajā, ieberot atpakaļ zemi, 0.5 m dziļumā iebūvēts akmens šķirsts. Pēc mirušā noguldīšanas bedre piepildīta un pāri visam sabērts ap 1.2 m augsts smilšu kalniņš. Nekādas citas akmens konstrukcijas, ne apbedījumi uzkalniņā nebija konstatēti.
2. kapu uzkalniņš
2. kapu uzkalniņš
Sfēriskais 2. uzkalniņš atradās apmēram 20 m uz ZR no 1. uzkalniņa. Tā diametrs bija ap 20 m, augstums dienvidu pusē - 3 m, bet ziemeļaustrumos, kur uzkalniņš saplūda ar krasta krauju, - pat 5 m.
1957.g. notikušo postījumu dēļ nevarēja noteikt apbedījumu skaitu visā uzkalniņā, bet 355 konstatētie apbedījumi un novērojumi izrakumu laikā sniedz pilnīgu pārskatu par uzkalniņa veidošanos un par apbedīšanas paražām ilgākā laika posmā.
Mirušo apbedīšanai izraudzīts ap 30 cm augsts dabisks zemes pacēlums. To sagatavojot apbedīšanai, liekas, notikuši ugunsriti, uz ko norādīja stipri tumšāka, vietumis ogļaina zemes kārta apbedījumu rajona apakšējā daļā. Labi to varēja vērot 1958.g. izrakumu laikā uzkalniņa ZA sektorā.
Uzkalniņā centrā ZZA-DDR virzienā no lieliem laukakmeņiem un plienakmeņiem bija sakrauts 3.8 m garš un 2.0 m plats un 0.6 m dziļš šķirsts. Tajā uz akmeņu grīdas tieši Z-D virzienā bija guldīts liela auguma mirušais uz muguras izstieptā stāvoklī, rokas noliekot gar sāniem.
Centrālā šķirsta tuvumā citus apbedījumus nekonstatēja, tāpēc jādomā, ka tam pāri uzbērts samērā daudz zemju un tikai tad apbedīti citi mirušie. Uzkalniņā konstatēja trīs apbedījumu slāņus: skeletu kapus, ugunskapus un apbedījumus akmens šķirstos.
2.uzkalniņa centrālais šķirsts pēc zemju izņemšanas
Centrālais apbedījums hronoloģiski saistījās ar skeletu kapu slāni, kas aizņēma visu uzkalniņa kodolu. Izpētītajos 87 kapos skeleti bija saglabājušies vāji. Atrada galvaskausu un garo kaulu fragmentus vai arī tikai satrūdējušo zobu emalju. Labāk saglabājušies skeleti rādīja, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī, rokas noliekot gar sāniem.
Vairums mirušo apbedīti uzkalniņā radiāli ar galvu uz centru, kamēr daži no uzkalniņa malās ieraktajiem nav radiāli orientēti.
Tumšā ogļaina zeme dažu kapu tuvumā un pelēka zeme ar oglītēm visā apbedījumu rajonā liecināja, ka, apglabājot nesadedzinātus mirušos, notikuši ugunsriti.
5. skeleta kapā atrada sirdsveida krama bultas galu, bet zem kapa māla trauka lausku, 50. kapā - bronzas riņķīti, bet 42. kapa tuvumā krama kasīkli. Gan tieši kapos, gan to tuvumā atrada zirgu zobus. Vienā vietā atrada pat 4 zirga zobu noguldījumu.
Skeletu kapiem pāri gulošu hronoloģiski jaunāku apbedījumu slāni veidoja 203 dedzinātu kaulu ligzdas. Tās bija dažādas formas, dažāda lieluma un biezuma sadedzinātu mirušo cilvēku kaulu nobērumi.
Skeleta kaps un kaulu ligzda 2. uzkalniņā
Kalcinēto kaulu daudzums ligzdās bija dažāds. Tas, liekas, atkarīgs no mirušā indivīda vecuma un sārta uguns intensitātes. Dažās ligzdās kauli bija stipri izdeguši, citās, pusdeguši. Dažās ligzdās nobērti tīri izlasīti kalcinēti kauli, citās tie jaukti ar oglēm un pelniem. Dažkārt zem kaulu ligzdām pabērtas ugunskura paliekas.
Arī ap kaulu ligzdām nebija akmens konstrukciju, bet tikai izņēmuma veidā nolikti atsevišķi akmeņi. Tumšas ogļainas zemes laukumi liecināja, ka arī kaulu ligzdu ierakšanas laikā vismaz reizēm piekopti ugunsriti.
Kaulu ligzdu slānī gan ligzdās, gan to tuvumā atrada zirgu zobus. No citiem atradumiem minami: bronzas bārdas naža rokturis, akmens cirvja kāta cauruma urbuma tapiņa, divkārša dzintara podziņa, krama kasīklis, lauska ar auklas ornamentu, 14 cm virs 99. kapa - akmens divasmeņu cirvis ar kāta caurumu. Pie šī slāņa pieder arī bronzas bārzdas naža asmens fragments, kas atrasts ārpus apbedījumiem.
Akmens šķirsts
Uzkalniņa augšdaļā 50-75 cm biezu slāni veidoja akmens šķirsti ar skeletu un ugunsapbedījumiem. Šķirsti gulēja no 1 līdz 3 kārtās. Šķirsti pa lielākai daļai bija radiāli orientēti un iebūvēti uzkalniņā gan horizontāli, gan slīpi, liekas, tā, lai gulētu paralēli uzkalniņa virsmai.
Šķirstu būvei izmantoti dažāda lieluma plienakmeņi, laukakmeņi vai arī abi akmeņu veidi. To formā un uzbūvē liela dažādība. Normālam šķirstam vienādi rūpīgi veidoti sāni un gali. Dažiem šķirstiem galos bija noliktas lielākas akmens plāksnes, sānos - sīkāku akmeņu krāvums, dažiem vienā galā akmeņu trūka. Vienpadsmit šķirstos bija izlikta grīda, gan izmantojot sīkus akmeņu, gan lielākas plienakmeņu plāksnes. Dažiem šķirstiem grīda izlikta visā platībā, citiem starp grīdu un sienu bija līdz 20 cm plata zemes josla bez akmeņiem. Var domāt, ka te bijušas kādas koka iebūves, bet to paliekas nav konstatētas. Vairāki šķirsti bija pārsegti ar kaļķakmeņa vai laukakmeņa plāksnēm.
Uzkalniņu pētot, konstatēja, ka šķirsti ar skeletkapiem jaunāki par ugunsapbedījumiem. Ugunskapu šķirsti mazāki, rūpīgāk veidoti, tajos biežāk sastopams grīdas izlikums. Kalcinētie kauli bērti visa šķirsta platībā vai arī vienā vai vairākās ligzdās. Ir gadījumi, kad daļa kaulu nobērti ligzdā, bet daļa - izkaisīti visā šķirsta laukumā.
Šķirstu slāņa kapos atrada nelielu māla podiņu, bronzas pincetes fragmentu, bet kā savrupatradumi iegūti: bronzas pincete ar 3 kārpiņām, bronzas bārdas naža rokturis un bronzas īleni. Arī šķirstos un to tuvumā bija novietoti zirga zobi, kā arī 4 zirga zobu noguldījums. Šķirstu slānim pieder arī bronzas spirāle.
Apbedīšanas tradīciju kontinuitāte neapšaubāmi liecina, ka visi uzkalniņa apbedījumi pieder vienai etniskai vienībai. Laika gaitā tikai notikusi pāreja no nesadedzinātu mirušo apbedīšanas un apbedīšanu, sadedzinot tos, tad uz dedzināto apbedīšanu šķirstos un beidzot guldīti nesadedzināti mirušie šķirstos. Uzkalniņa izmantošanas beigu posmā vērojama šķirstu deģenerēšanās.
Atsevišķi jāatzīmē uzkalniņa skeletu kapu un kaulu ligzdu slāņos novērotā sarkanīgā mālainā zeme. Mālu tuvējā laukā nav, tāpēc jādomā, ka sarkanīgā zeme pievesta rituāla vajadzībām. Visa uzkalniņa un atsevišķu apbedījumu slāņu datēšana iespējama pagaidām tikai aptuveni, jo iegūto senlietu skaits ļoti mazs un tās nav precīzi datējamas.
2. uzkalniņā mirušie apglabāti, sākot ar II g. t. pr. m. ē. pēdējo ceturksni; II un I g. t. mijā notikusi pāreja uz mirušo apbedīšanu, tos sadedzinot.
Apbedīšana akmens šķirstos, liekas, sākusies I g. t. pr. m. ē. otrajā ceturksnī, sākumā turpinot tāpat mirušo sadedzināšanu, bet tad atkal pārejot uz mirušo apbedīšanu nededzinot. Apmēram I g. t. pr. m. ē. vidū mirušo apbedīšana uzkalniņā pārtraukta.
3. kapu uzkalniņš.
To, pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, vācu okupācijas laikā (1918. g.) izrakuši vācu kareivji. Uzkalniņā atrasti 2 blakus sakrauti akmens šķirsti ar skeletiem. Tuvāku ziņu, ne arī materiālu no minētajiem izrakumiem nav.
6. kapu uzkalniņš.
20 m plats un vidēji 1,6—1,9 m augsts. Arī šeit apbedīšanai izraudzīts dabisks paugurs augstienes ziemeļu krastā, kas 30—50 cm pacēlies pāri apkārtējam laukam. Sagatavojot vietu apbedīšanai, notikuši plaši ugunsriti, par ko spilgti liecināja ap 0,5 —1,5 cm biezs melni ogļainas zemes slānītis uzkalniņa pirmatnēja virsmā.
Tieši virs deguma kārtas apmēram 5 m2 lielā laukuma līdz 2 cm biezā kārta bija nobērti kalcinēti cilvēku kauli.
Tā kā 1. un 2. uzkalniņā pirmapbedījumu skeleti bija saglabājušies, daudziem skeletiem bija saglabājušies vismaz zobi vai bija manāmas satrūdējušo kaulu vietas, nevarētu domāt, ka skelets, ja tāds šķirstā bijis, būtu iznīcis bez pēdām. Izvirzās doma, ka mūsu priekšā simbolisks šķirsts, kas sakrauts par godu tam (tiem!), kā kauli izkaisīti lielajā kaulu laukumā.
Šķirsts, tāpat kā kaulu laukums, orientēts ADA—RZR virzienā. Šķirsta austrumu gals krauts platāks, tāpēc var domāt, ka tur paredzēts šķirsta galvas gals, bet 34. apbedījumam galva rietumos. Apbedījumu pretēja orientācija vedina domāt, ka te varētu būt bijuši vīrieša un sievietes kapi. Citos uzkalniņos centrālajam apbedījumam pārējie nav likti tuvumā, arī šinī uzkalniņā pieminēto divu apbedījumu tuvumā citu nav. Vai te būtu tuvas radniecības apliecinājums apbedīto starpā?
Augstākos slāņos atsedzās 21 skeleta apbedījums, 13 kaulu ligzdas un 10 akmens šķirsti. Skeletu apbedījumi grupējās vairāk uzkalniņa centrālajā daļā un gulēja jauktā ogļainā zeme. Skeleti bija vāji saglabājušies, tomēr varēja secināt, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Apbedījumi bija guldīti radiāli vai arī A-R virzienā.
6. kapu uzkalniņa kaulu ligzdas līdzīgas 2. uzkalniņa aprakstītajām, vienīgi tajās kalcinētie kauli izlasīti tīrāk. Ligzdas grupējās uzkalniņa D un DA malā. Vairākas ligzdas ar garo asi orientētas radiāli un atgādināja skeletu kapu orientāciju.
Īpatnēja bija šī uzkalniņa II kaulu ligzda, kur kalcinēto kaulu pamatmasa nobērta pakavveida bedrē.
Vairums atsegto šķirstu bija uzkalniņa centrālajā daļā. Pēc uzbūves izdalījās: a) šķirsti ar labi veidotām sienām, grīdu un segakmeņiem; b) šķirsti ar galu un sānakmeņu vienkāršu nokrāvumu; c) akmeņu nokrāvumi tikai pie mirušo galvas un kājām.
Visrūpīgāk bija veidots 9. šķirsts, kas celts no stāvus liktām plānām kaļķakmeņa plāksnēm, liekot šādu pašu plākšņu grīdu un segumu. Neizpostītā daļā starp grīdu un segplāksni bija vēl saglabājušies mirušā krustām likto kāju kauli. Mirušie šķirstos bija apglabāti nesadedzināti.
Uzkalniņa nogāzē apmēram 4 m platā joslā pāri izrakumu laukumam konstatēja sarkanu mālainu zemi. Ārpus šīs joslas apbedījumu nebija, bet no tās uz uzkalniņa centru atradās ogļaina zeme ar skeletu apbedījumiem.
Kaulu ligzdas bija ieraktas mālainās zemes joslā. Novērojumi Reznēs neļauj noteikti konstatēt, vai sarkanā mālainā zeme atvesta rituāla vajadzībām vai smilšainā uzbēruma nostiprināšanai, bet novērojumi radniecīgā kapulaukā Pļaviņu raj. Kalniešos rāda, ka sarkanīgajai zemei var būt rituāla nozīme.
Uzkalniņā vairākās vietās atrada zirgu zobus, bet vienā vietā arī vairāku zirga zobu noguldījumu. Tas atgādināja līdzīgu parādību 2. kapu uzkalniņā.
Tā kā pirmie mirušie 6. uzkalniņā apbedīti sadedzinot, bet pēc tam turpināta apbedīšana, nesadedzinot jāsecina, ka mirušo apglabāšana šai uzkalniņā sākta II g. t. pr. m. ē. pēdējā ceturksnī. 6. uzkalniņā šķirstos apbedīti tikai nesadedzināti mirušie, pašā šķirstu uzbūvē vērojama lielāka deģenerēšanās nekā 2. uzkalniņā. No tā secināms, ka mirušo apbedīšana 6. uzkalniņā turpinājusies nedaudz ilgāk kā 2. uzkalniņā. 6. uzkalniņš tātad izmantots mirušo apbedīšanai apmēram no II g. t. beigām līdz apmēram I g. t. pr. m. ē. vidum.
8.uzkalniņš.
8. uzkalniņam, ko atklāja un pilnīgi izpētīja 1958. g., izplūdušo kontūru dēļ nevarēja noteikt izmērus un augstumu. Izpētot 103 m2 lielu laukumu, uzkalniņā atsedza 5 kapus: 2 akmens šķirstus ar skeletu apbedījumiem, 1 skeleta kapu, kam sānos nolikti akmeņi, 1 skeleta apbedījumu un 1 kaulu ligzdu. Viens no lielām kaļķakmeņa plāksnēm veidots Z—D virzienā orientēts šķirsts ieņēma centrālo vietu, bet pārējie apbedījumi bija guldīti ap to radiāli. Sekli gulošie apbedījumi bija postīti. Vienīgi kaulu ligzdas rajonā atrada vērša zobu, citu atradumu nebija. Apbedījumu līmenī un arī zem apbedījumiem bija tumša ogļaina zeme, kas liecināja par ugunpsritiem gan jau pirms apbedījumu sākšanas, gan arī bēru laikā.
Jauktais kapu raksturs (ugunskaps, apbedījums bez akmeņu konstrukcijas un šķirsts) liek domāt, ka uzkalniņš izmantots par kapsētu apmēram tai laikā, kad kapulaukā noris pāreja no ugunskapiem uz mirušo apbedīšanu nesadedzinot, t. i., Reznu kapulauka beigu periodā.
Visi kapos atrastie importa priekšmeti ir rotas vai arī skaistuma kopšanas piederumi (pincetes, bārdas naži un arī īleni, kas, domājams, lietoti tetovēšanai). Šāds imports, kaut arī atspoguļots tikai ar vienpusīgu kapulauku materiālu, liecina par to, ka maiņai saimniecībā vēl niecīga loma. Maiņas ceļā iegūst galvenokārt greznuma priekšmetus, neražošanas rīkus. Darba rīkus visumā gatavo no vietējā materiāla: koka, akmens un kaula. Otrkārt, šāds imports spilgti liecina, ka jau tālā senatnē cilvēki lielu uzmanību veltījuši savam ārējam izskatam: kopuši matus, bārdu, tetovējušies, pie apģērba sprauduši rotas.
Tikai netieši pēc kolektīviem apbedījumiem varam spriest par salas iedzīvotāju sabiedrisko organizāciju: ģints iekārtas posmā visām tautām ir paraža apglabāt mirušos kopējos kapos. Bez tam kapulauka rašanās laikā visās apkārtējās teritorijās nostiprinās tēva ģints. No tā secinām, ka Reznu kapulauks ir vienas patriarhālas ģints, nekropole. Vairākus gadsimtus mītot vienā vietā, šīs patriarhālās ģints locekļi savus mirušos apglabāja norobežotā salas augstienē, cieši pieturoties pie vienām tradīcijām. Gadsimtu gaitā ekonomiskās dzīves attīstības rezultātā ģints kopiena sairusi un sadalījusies saimju kopienas. Par to liecina vairāki cits par citu hronoloģiski jaunāki uzkalniņi kapulaukā. Atsevišķie kapu uzkalniņi bijuši atsevišķo saimju kopienu kapsētas. Domājams, ka no pētītajiem vislielākais un arī visvecākais 2. uzkalniņš radies tad, kad ģints kopienas saites bija vēl ciešas. Te grandiozā akmens šķirstā guldītais liela auguma mirušais bijis šīs patriarhālās ģints sencis. Arī saimju kopienas, veidojot savus uzkalniņus, to centrā goda vietā rūpīgāk darinātos šķirstos glabājušas cienījamāko senci.
Apbedīšanas paražu kontinuitāte un vienādība visos pētītajos uzkalniņos neapšaubāmi liecina, ka Reznu kapulauks pieder vienai etniskai vienībai. Vai šis kapulauks ir somu vai baltu piemineklis, pagaidām nav vēl droši nosakāms, jo pārāk maz materiālu ir par šo laiku gan no paša kapulauka, gan no pārējās Latvijas.
Līdz šim arheologi Reznu kapulauku atzina par somu cilšu pieminekli; tomēr vairāki apsvērumi ļauj domāt, ka te apbedīti var būt balti.
No visa iepriekš teiktā secināms:
1. II g. t. pr. m. ē. beigās izdevīgos klimatiskos apstākļos Daugavas salā apmetusies kāda patriarhāla
ģints, kas, daudzus gadsimtus uz vietas dzīvojot, savus mirušos apglabāja uzkalniņu kapos.
2. Salas iemītnieku galvenā nodarbošanās bijusi lopkopība, bet bez tam iztikas līdzekļus deva arī pirmatnējā zemkopība, zveja zivīm bagātajos Daugavas ūdeņos, medības un, protams, arī dabas produktu — ogu, augļu, sēņu v. c. ievākšana.
3. Salas iemītnieki pazinuši metālus, bet to nozīme viņu dzīvē bijusi niecīga. Ražošanas rīkus gatavoja vēl galvenokārt no koka, kaula un akmens.
4. Kaut Daugava bija labvēlīgs faktors maiņas attīstībai, tās nozīme šajā laikā vēl visai maza. Maiņas
ceļā galvenokārt iegūti greznuma priekšmeti, mazāk— ražošanas rīki.
5. Kapulaukā tā izmantošanas laikā vērojamas gan apbedīšanas paražu izmaiņas, bet nav norādījumu
par iedzīvotāju etniskā sastāva maiņu.
6. Laiku gaitā ekonomiskās attīstības rezultātā vērojama ģints sadalīšanās saimju kopienās. Atdalījušās saimju kopienas savu mirušo apglabāšanai veido jaunus uzkalniņus (piem., 6., 8.), tomēr arvien saglabājot ģints bēru paradumus.
7. Tālāk attīstoties ražošanas līdzekļiem, pasliktinoties klimatiskajiem apstākļiem un mainoties cilvēku sabiedriskajām attiecībām, liekas, daļa iedzīvotāju atstājusi Daugavas salu. Salā palikušie mainījuši mirušo apbedīšanas vietu un, iespējams, arī veidu, tāpēc uzkalniņu izmantošana mirušo apglabāšanai ap I g. t. pr. m. c. vidu pārtraukta. Novērojumi rāda, ka apbedīšana visos uzkalniņos nav izbeigusies pilnīgi vienlaikus.
8. Daži apsvērumi ļauj domāt, ka kapulauka veidotāji var būt baltu senči un nevis somu cilšu piederīgie, kā to domāja agrāk. Tomēr etniskās problēmas galīgai atrisināšanai mūsu rīcībā vēl pārāk maz arheoloģiskā materiāla.
III Ed.Šturms. Pirmās bronzas laikmeta kapenes Latvijā
Reznu bronzas laikmeta uzkalniņu kapulauks atrodas 20.5 km uz austrumiem no Rīgas, Daugavas labajā krastā, Rīgas raj. Salaspils c. dārzkopju sabiedrības "Mičurinietis" teritorijā. (Kapulauks nosaukts pēc Reznu mājām, kuru zemē tas atradās atklāšanas laikā). Šai vietā Daugavas atteka Jurupīte atdala no cietzemes ap 2.5 km garu, 0.4 km platu salu, kuras vidus daļā paceļas ap 3 m augsta, 500 m gara un 200 m plata augstiene. Augstieni, dienvidos norobežo stāvais Daugavas krasts, rietumos - dziļa bedraina grava, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos - stāvs senkrasts.
Kad 1933.g. te atklāja bronzas laikmeta kapulauku, reģistrēja 7 kapu uzkalniņus. Vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt, ka senāk uzkalniņu bijis vairāk, bet tie postīti, gan agrākos laikos zemi strādājot, gan pirmajā pasaules karā tranšejas rokot un vēlāk tās aizberot. 1958.g. atklāja vēl 8. kapu uzkalniņu.
1933. un 1935.g. Reznu kapulaukā arheoloģiskos izrakumus izdarīja Ed.Šturms, izpētot 1. uzkalniņu un 3/4 no 2.uzkalniņa. 1957.g. 1.,2.,3. un 7.uzkalniņu nopostīja. 1958.g. kapulaukā pētīšanu turpināja Latvijas PSR ZA Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija raksta autora vadībā. Tika atklāts un pilnīgi izpētīts 8. uzkalniņš, pārbaudīta agrāk neizraktā 2. uzkalniņa daļa, izpētīts 6.uzkalniņa DA sektors un izdarīti pārbaudes izrakumi, meklējot apmetnes un mirušo dedzināšanas vietas.
1.kapu uzkalniņš.
Pirmais kapu uzkalniņš no DR
1. kapu uzkalniņa šķirsts
2. kapu uzkalniņš
Sfēriskais 2. uzkalniņš atradās apmēram 20 m uz ZR no 1. uzkalniņa. Tā diametrs bija ap 20 m, augstums dienvidu pusē - 3 m, bet ziemeļaustrumos, kur uzkalniņš saplūda ar krasta krauju, - pat 5 m.
1957.g. notikušo postījumu dēļ nevarēja noteikt apbedījumu skaitu visā uzkalniņā, bet 355 konstatētie apbedījumi un novērojumi izrakumu laikā sniedz pilnīgu pārskatu par uzkalniņa veidošanos un par apbedīšanas paražām ilgākā laika posmā.
Mirušo apbedīšanai izraudzīts ap 30 cm augsts dabisks zemes pacēlums. To sagatavojot apbedīšanai, liekas, notikuši ugunsriti, uz ko norādīja stipri tumšāka, vietumis ogļaina zemes kārta apbedījumu rajona apakšējā daļā. Labi to varēja vērot 1958.g. izrakumu laikā uzkalniņa ZA sektorā.
Uzkalniņā centrā ZZA-DDR virzienā no lieliem laukakmeņiem un plienakmeņiem bija sakrauts 3.8 m garš un 2.0 m plats un 0.6 m dziļš šķirsts. Tajā uz akmeņu grīdas tieši Z-D virzienā bija guldīts liela auguma mirušais uz muguras izstieptā stāvoklī, rokas noliekot gar sāniem.
Centrālā šķirsta tuvumā citus apbedījumus nekonstatēja, tāpēc jādomā, ka tam pāri uzbērts samērā daudz zemju un tikai tad apbedīti citi mirušie. Uzkalniņā konstatēja trīs apbedījumu slāņus: skeletu kapus, ugunskapus un apbedījumus akmens šķirstos.
Centrālais apbedījums hronoloģiski saistījās ar skeletu kapu slāni, kas aizņēma visu uzkalniņa kodolu. Izpētītajos 87 kapos skeleti bija saglabājušies vāji. Atrada galvaskausu un garo kaulu fragmentus vai arī tikai satrūdējušo zobu emalju. Labāk saglabājušies skeleti rādīja, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī, rokas noliekot gar sāniem.
Vairums mirušo apbedīti uzkalniņā radiāli ar galvu uz centru, kamēr daži no uzkalniņa malās ieraktajiem nav radiāli orientēti.
Tumšā ogļaina zeme dažu kapu tuvumā un pelēka zeme ar oglītēm visā apbedījumu rajonā liecināja, ka, apglabājot nesadedzinātus mirušos, notikuši ugunsriti.
5. skeleta kapā atrada sirdsveida krama bultas galu, bet zem kapa māla trauka lausku, 50. kapā - bronzas riņķīti, bet 42. kapa tuvumā krama kasīkli. Gan tieši kapos, gan to tuvumā atrada zirgu zobus. Vienā vietā atrada pat 4 zirga zobu noguldījumu.
Skeletu kapiem pāri gulošu hronoloģiski jaunāku apbedījumu slāni veidoja 203 dedzinātu kaulu ligzdas. Tās bija dažādas formas, dažāda lieluma un biezuma sadedzinātu mirušo cilvēku kaulu nobērumi.
Kalcinēto kaulu daudzums ligzdās bija dažāds. Tas, liekas, atkarīgs no mirušā indivīda vecuma un sārta uguns intensitātes. Dažās ligzdās kauli bija stipri izdeguši, citās, pusdeguši. Dažās ligzdās nobērti tīri izlasīti kalcinēti kauli, citās tie jaukti ar oglēm un pelniem. Dažkārt zem kaulu ligzdām pabērtas ugunskura paliekas.
Arī ap kaulu ligzdām nebija akmens konstrukciju, bet tikai izņēmuma veidā nolikti atsevišķi akmeņi. Tumšas ogļainas zemes laukumi liecināja, ka arī kaulu ligzdu ierakšanas laikā vismaz reizēm piekopti ugunsriti.
Kaulu ligzdu slānī gan ligzdās, gan to tuvumā atrada zirgu zobus. No citiem atradumiem minami: bronzas bārdas naža rokturis, akmens cirvja kāta cauruma urbuma tapiņa, divkārša dzintara podziņa, krama kasīklis, lauska ar auklas ornamentu, 14 cm virs 99. kapa - akmens divasmeņu cirvis ar kāta caurumu. Pie šī slāņa pieder arī bronzas bārzdas naža asmens fragments, kas atrasts ārpus apbedījumiem.
Akmens šķirsts, bez gala akmens
Šķirsts ar ugunskapu
Šķirstu būvei izmantoti dažāda lieluma plienakmeņi, laukakmeņi vai arī abi akmeņu veidi. To formā un uzbūvē liela dažādība. Normālam šķirstam vienādi rūpīgi veidoti sāni un gali. Dažiem šķirstiem galos bija noliktas lielākas akmens plāksnes, sānos - sīkāku akmeņu krāvums, dažiem vienā galā akmeņu trūka. Vienpadsmit šķirstos bija izlikta grīda, gan izmantojot sīkus akmeņu, gan lielākas plienakmeņu plāksnes. Dažiem šķirstiem grīda izlikta visā platībā, citiem starp grīdu un sienu bija līdz 20 cm plata zemes josla bez akmeņiem. Var domāt, ka te bijušas kādas koka iebūves, bet to paliekas nav konstatētas. Vairāki šķirsti bija pārsegti ar kaļķakmeņa vai laukakmeņa plāksnēm.
Akmens šķirsta grīda
Uzkalniņu pētot, konstatēja, ka šķirsti ar skeletkapiem jaunāki par ugunsapbedījumiem. Ugunskapu šķirsti mazāki, rūpīgāk veidoti, tajos biežāk sastopams grīdas izlikums. Kalcinētie kauli bērti visa šķirsta platībā vai arī vienā vai vairākās ligzdās. Ir gadījumi, kad daļa kaulu nobērti ligzdā, bet daļa - izkaisīti visā šķirsta laukumā.
Šķirstu slāņa kapos atrada nelielu māla podiņu, bronzas pincetes fragmentu, bet kā savrupatradumi iegūti: bronzas pincete ar 3 kārpiņām, bronzas bārdas naža rokturis un bronzas īleni. Arī šķirstos un to tuvumā bija novietoti zirga zobi, kā arī 4 zirga zobu noguldījums. Šķirstu slānim pieder arī bronzas spirāle.
Apbedīšanas tradīciju kontinuitāte neapšaubāmi liecina, ka visi uzkalniņa apbedījumi pieder vienai etniskai vienībai. Laika gaitā tikai notikusi pāreja no nesadedzinātu mirušo apbedīšanas un apbedīšanu, sadedzinot tos, tad uz dedzināto apbedīšanu šķirstos un beidzot guldīti nesadedzināti mirušie šķirstos. Uzkalniņa izmantošanas beigu posmā vērojama šķirstu deģenerēšanās.
Atsevišķi jāatzīmē uzkalniņa skeletu kapu un kaulu ligzdu slāņos novērotā sarkanīgā mālainā zeme. Mālu tuvējā laukā nav, tāpēc jādomā, ka sarkanīgā zeme pievesta rituāla vajadzībām. Visa uzkalniņa un atsevišķu apbedījumu slāņu datēšana iespējama pagaidām tikai aptuveni, jo iegūto senlietu skaits ļoti mazs un tās nav precīzi datējamas.
2. uzkalniņā mirušie apglabāti, sākot ar II g. t. pr. m. ē. pēdējo ceturksni; II un I g. t. mijā notikusi pāreja uz mirušo apbedīšanu, tos sadedzinot.
Apbedīšana akmens šķirstos, liekas, sākusies I g. t. pr. m. ē. otrajā ceturksnī, sākumā turpinot tāpat mirušo sadedzināšanu, bet tad atkal pārejot uz mirušo apbedīšanu nededzinot. Apmēram I g. t. pr. m. ē. vidū mirušo apbedīšana uzkalniņā pārtraukta.
3. kapu uzkalniņš.
To, pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, vācu okupācijas laikā (1918. g.) izrakuši vācu kareivji. Uzkalniņā atrasti 2 blakus sakrauti akmens šķirsti ar skeletiem. Tuvāku ziņu, ne arī materiālu no minētajiem izrakumiem nav.
6. kapu uzkalniņš.
Reznu 6. kapu uzkalniņš no A-DA
20 m plats un vidēji 1,6—1,9 m augsts. Arī šeit apbedīšanai izraudzīts dabisks paugurs augstienes ziemeļu krastā, kas 30—50 cm pacēlies pāri apkārtējam laukam. Sagatavojot vietu apbedīšanai, notikuši plaši ugunsriti, par ko spilgti liecināja ap 0,5 —1,5 cm biezs melni ogļainas zemes slānītis uzkalniņa pirmatnēja virsmā.
Tieši virs deguma kārtas apmēram 5 m2 lielā laukuma līdz 2 cm biezā kārta bija nobērti kalcinēti cilvēku kauli.
6. uzkalniņa kalcinēto kaulu laukums
Tā kā 1. un 2. uzkalniņā pirmapbedījumu skeleti bija saglabājušies, daudziem skeletiem bija saglabājušies vismaz zobi vai bija manāmas satrūdējušo kaulu vietas, nevarētu domāt, ka skelets, ja tāds šķirstā bijis, būtu iznīcis bez pēdām. Izvirzās doma, ka mūsu priekšā simbolisks šķirsts, kas sakrauts par godu tam (tiem!), kā kauli izkaisīti lielajā kaulu laukumā.
Šķirsts, tāpat kā kaulu laukums, orientēts ADA—RZR virzienā. Šķirsta austrumu gals krauts platāks, tāpēc var domāt, ka tur paredzēts šķirsta galvas gals, bet 34. apbedījumam galva rietumos. Apbedījumu pretēja orientācija vedina domāt, ka te varētu būt bijuši vīrieša un sievietes kapi. Citos uzkalniņos centrālajam apbedījumam pārējie nav likti tuvumā, arī šinī uzkalniņā pieminēto divu apbedījumu tuvumā citu nav. Vai te būtu tuvas radniecības apliecinājums apbedīto starpā?
6. uzkalniņa centrālais šķirsts no DR
Augstākos slāņos atsedzās 21 skeleta apbedījums, 13 kaulu ligzdas un 10 akmens šķirsti. Skeletu apbedījumi grupējās vairāk uzkalniņa centrālajā daļā un gulēja jauktā ogļainā zeme. Skeleti bija vāji saglabājušies, tomēr varēja secināt, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Apbedījumi bija guldīti radiāli vai arī A-R virzienā.
6. kapu uzkalniņa kaulu ligzdas līdzīgas 2. uzkalniņa aprakstītajām, vienīgi tajās kalcinētie kauli izlasīti tīrāk. Ligzdas grupējās uzkalniņa D un DA malā. Vairākas ligzdas ar garo asi orientētas radiāli un atgādināja skeletu kapu orientāciju.
Īpatnēja bija šī uzkalniņa II kaulu ligzda, kur kalcinēto kaulu pamatmasa nobērta pakavveida bedrē.
Vairums atsegto šķirstu bija uzkalniņa centrālajā daļā. Pēc uzbūves izdalījās: a) šķirsti ar labi veidotām sienām, grīdu un segakmeņiem; b) šķirsti ar galu un sānakmeņu vienkāršu nokrāvumu; c) akmeņu nokrāvumi tikai pie mirušo galvas un kājām.
6. uzkalniņa 6. šķirsts
Visrūpīgāk bija veidots 9. šķirsts, kas celts no stāvus liktām plānām kaļķakmeņa plāksnēm, liekot šādu pašu plākšņu grīdu un segumu. Neizpostītā daļā starp grīdu un segplāksni bija vēl saglabājušies mirušā krustām likto kāju kauli. Mirušie šķirstos bija apglabāti nesadedzināti.
Uzkalniņa nogāzē apmēram 4 m platā joslā pāri izrakumu laukumam konstatēja sarkanu mālainu zemi. Ārpus šīs joslas apbedījumu nebija, bet no tās uz uzkalniņa centru atradās ogļaina zeme ar skeletu apbedījumiem.
Kaulu ligzdas bija ieraktas mālainās zemes joslā. Novērojumi Reznēs neļauj noteikti konstatēt, vai sarkanā mālainā zeme atvesta rituāla vajadzībām vai smilšainā uzbēruma nostiprināšanai, bet novērojumi radniecīgā kapulaukā Pļaviņu raj. Kalniešos rāda, ka sarkanīgajai zemei var būt rituāla nozīme.
Uzkalniņā vairākās vietās atrada zirgu zobus, bet vienā vietā arī vairāku zirga zobu noguldījumu. Tas atgādināja līdzīgu parādību 2. kapu uzkalniņā.
Tā kā pirmie mirušie 6. uzkalniņā apbedīti sadedzinot, bet pēc tam turpināta apbedīšana, nesadedzinot jāsecina, ka mirušo apglabāšana šai uzkalniņā sākta II g. t. pr. m. ē. pēdējā ceturksnī. 6. uzkalniņā šķirstos apbedīti tikai nesadedzināti mirušie, pašā šķirstu uzbūvē vērojama lielāka deģenerēšanās nekā 2. uzkalniņā. No tā secināms, ka mirušo apbedīšana 6. uzkalniņā turpinājusies nedaudz ilgāk kā 2. uzkalniņā. 6. uzkalniņš tātad izmantots mirušo apbedīšanai apmēram no II g. t. beigām līdz apmēram I g. t. pr. m. ē. vidum.
8.uzkalniņš.
Reznu 8. uzkalniņa apbedījumi
8. uzkalniņam, ko atklāja un pilnīgi izpētīja 1958. g., izplūdušo kontūru dēļ nevarēja noteikt izmērus un augstumu. Izpētot 103 m2 lielu laukumu, uzkalniņā atsedza 5 kapus: 2 akmens šķirstus ar skeletu apbedījumiem, 1 skeleta kapu, kam sānos nolikti akmeņi, 1 skeleta apbedījumu un 1 kaulu ligzdu. Viens no lielām kaļķakmeņa plāksnēm veidots Z—D virzienā orientēts šķirsts ieņēma centrālo vietu, bet pārējie apbedījumi bija guldīti ap to radiāli. Sekli gulošie apbedījumi bija postīti. Vienīgi kaulu ligzdas rajonā atrada vērša zobu, citu atradumu nebija. Apbedījumu līmenī un arī zem apbedījumiem bija tumša ogļaina zeme, kas liecināja par ugunpsritiem gan jau pirms apbedījumu sākšanas, gan arī bēru laikā.
Jauktais kapu raksturs (ugunskaps, apbedījums bez akmeņu konstrukcijas un šķirsts) liek domāt, ka uzkalniņš izmantots par kapsētu apmēram tai laikā, kad kapulaukā noris pāreja no ugunskapiem uz mirušo apbedīšanu nesadedzinot, t. i., Reznu kapulauka beigu periodā.
Visi kapos atrastie importa priekšmeti ir rotas vai arī skaistuma kopšanas piederumi (pincetes, bārdas naži un arī īleni, kas, domājams, lietoti tetovēšanai). Šāds imports, kaut arī atspoguļots tikai ar vienpusīgu kapulauku materiālu, liecina par to, ka maiņai saimniecībā vēl niecīga loma. Maiņas ceļā iegūst galvenokārt greznuma priekšmetus, neražošanas rīkus. Darba rīkus visumā gatavo no vietējā materiāla: koka, akmens un kaula. Otrkārt, šāds imports spilgti liecina, ka jau tālā senatnē cilvēki lielu uzmanību veltījuši savam ārējam izskatam: kopuši matus, bārdu, tetovējušies, pie apģērba sprauduši rotas.
Tikai netieši pēc kolektīviem apbedījumiem varam spriest par salas iedzīvotāju sabiedrisko organizāciju: ģints iekārtas posmā visām tautām ir paraža apglabāt mirušos kopējos kapos. Bez tam kapulauka rašanās laikā visās apkārtējās teritorijās nostiprinās tēva ģints. No tā secinām, ka Reznu kapulauks ir vienas patriarhālas ģints, nekropole. Vairākus gadsimtus mītot vienā vietā, šīs patriarhālās ģints locekļi savus mirušos apglabāja norobežotā salas augstienē, cieši pieturoties pie vienām tradīcijām. Gadsimtu gaitā ekonomiskās dzīves attīstības rezultātā ģints kopiena sairusi un sadalījusies saimju kopienas. Par to liecina vairāki cits par citu hronoloģiski jaunāki uzkalniņi kapulaukā. Atsevišķie kapu uzkalniņi bijuši atsevišķo saimju kopienu kapsētas. Domājams, ka no pētītajiem vislielākais un arī visvecākais 2. uzkalniņš radies tad, kad ģints kopienas saites bija vēl ciešas. Te grandiozā akmens šķirstā guldītais liela auguma mirušais bijis šīs patriarhālās ģints sencis. Arī saimju kopienas, veidojot savus uzkalniņus, to centrā goda vietā rūpīgāk darinātos šķirstos glabājušas cienījamāko senci.
Apbedīšanas paražu kontinuitāte un vienādība visos pētītajos uzkalniņos neapšaubāmi liecina, ka Reznu kapulauks pieder vienai etniskai vienībai. Vai šis kapulauks ir somu vai baltu piemineklis, pagaidām nav vēl droši nosakāms, jo pārāk maz materiālu ir par šo laiku gan no paša kapulauka, gan no pārējās Latvijas.
Līdz šim arheologi Reznu kapulauku atzina par somu cilšu pieminekli; tomēr vairāki apsvērumi ļauj domāt, ka te apbedīti var būt balti.
No visa iepriekš teiktā secināms:
1. II g. t. pr. m. ē. beigās izdevīgos klimatiskos apstākļos Daugavas salā apmetusies kāda patriarhāla
ģints, kas, daudzus gadsimtus uz vietas dzīvojot, savus mirušos apglabāja uzkalniņu kapos.
2. Salas iemītnieku galvenā nodarbošanās bijusi lopkopība, bet bez tam iztikas līdzekļus deva arī pirmatnējā zemkopība, zveja zivīm bagātajos Daugavas ūdeņos, medības un, protams, arī dabas produktu — ogu, augļu, sēņu v. c. ievākšana.
3. Salas iemītnieki pazinuši metālus, bet to nozīme viņu dzīvē bijusi niecīga. Ražošanas rīkus gatavoja vēl galvenokārt no koka, kaula un akmens.
4. Kaut Daugava bija labvēlīgs faktors maiņas attīstībai, tās nozīme šajā laikā vēl visai maza. Maiņas
ceļā galvenokārt iegūti greznuma priekšmeti, mazāk— ražošanas rīki.
5. Kapulaukā tā izmantošanas laikā vērojamas gan apbedīšanas paražu izmaiņas, bet nav norādījumu
par iedzīvotāju etniskā sastāva maiņu.
6. Laiku gaitā ekonomiskās attīstības rezultātā vērojama ģints sadalīšanās saimju kopienās. Atdalījušās saimju kopienas savu mirušo apglabāšanai veido jaunus uzkalniņus (piem., 6., 8.), tomēr arvien saglabājot ģints bēru paradumus.
7. Tālāk attīstoties ražošanas līdzekļiem, pasliktinoties klimatiskajiem apstākļiem un mainoties cilvēku sabiedriskajām attiecībām, liekas, daļa iedzīvotāju atstājusi Daugavas salu. Salā palikušie mainījuši mirušo apbedīšanas vietu un, iespējams, arī veidu, tāpēc uzkalniņu izmantošana mirušo apglabāšanai ap I g. t. pr. m. c. vidu pārtraukta. Novērojumi rāda, ka apbedīšana visos uzkalniņos nav izbeigusies pilnīgi vienlaikus.
8. Daži apsvērumi ļauj domāt, ka kapulauka veidotāji var būt baltu senči un nevis somu cilšu piederīgie, kā to domāja agrāk. Tomēr etniskās problēmas galīgai atrisināšanai mūsu rīcībā vēl pārāk maz arheoloģiskā materiāla.
III Ed.Šturms. Pirmās bronzas laikmeta kapenes Latvijā
(žurnāls "Senatne un Māksla", 1936, I)
Pirmie bronzas laikmetam piederīgie senkapi atklāti 1933. gadā pie Reznes mājām Salaspils pagastā, apm. 18 km no Rīgas uz austrumiem.
Reznes uzkalniņu kapu lauks atrodas Daugavas labajā krastā, kādreizējās apm. 400 m platās un 2,5 km garās Daugavas salas vidējā daļā. Ziemeļos šo "salu" no sauszemes šķir Daugavas attekas sengultne, pa kuru arī tagad palu laikos plūst Daugavas ūdeņi. "Salas" vidū, Daugavas pusē izveidojusies 2-3 m augsta, 450 m gara un 200 m plata augstiene; tās ziemeļu krastā paceļas jau no tālienes labi saskatāmie kapu uzkalniņi, skaitā 6 vai 7. Kāda NO-SW virziena ejošā un apm. 2 m dziļa ieleja šo kapu lauku sadala 2 grupās: rietumu grupā ietilpst 3 lielākie un pareizāk veidotie uzkalniņi, kamēr 3 vai 4 austrumu grupas uzkalniņiem ir neskaidras, izplūdušas, resp. saplūdušas kontūras. Pēc iedzīvotāju nostāstiem šais uzkalniņos apglabāti poļu karā kritušie karavīri.
Līdz pasaules karam uzkalniņi bija neaizskarti; okupācijas laikā vācu kareivji izrakuši 3. uzkalniņu un, pēc aculiecinieku nostāstiem, atraduši tai divus vienu otram blakus gulošus akmens šķirstus ar ģindeņiem. 1. uzkalniņu Pieminekļu valdes uzdevumā izpētīju 1933. gada jūnijā un atradu tai NS virzienā orientētu ģindeni akmens šķirstā; kapā nebija piedevu; spriežot pēc analoģijām (Limbažu Buļļu muižas, Auciema, Dzelzavas Puntūža, Kokmuižas u.c. kapenēm) to nācās datēt priekškristus dzelzs laikmetā.
Tā paša 1933.gada jūlijā un augustā un 1935. gada jūlijā izdarīju izrakumus 2. uzkalniņā, no kura pagaidām izpētītas divi trešdaļas un kurā pētījumus, cerams, varēs pabeigt 1936. gadā. Tomēr jau līdzšinējie izrakumi devuši tik daudz jauna materiāla Latvijas aizvēstures tumšākā laikmeta izpratnē, ka vēlams dot jau tagad īsu šo pētījumu analīzi, jo vairāk tādēļ, ka turpmākie pētījumi šos atzinumus varēs tikai papildināt, bet diezin vai spēs tos grozīt.
Reznes otrais uzkalniņš celts pieminētās augstienes pašā krastā, tā ka tā augstums dienvidu pusē ir 3 m, bet ziemeļu nogāzē pārsniedz 5 m; uzkalniņš ar savu apm. 20 m lielo diametru sedz 350 kv. m lielu laukumu. Uzkalniņam ir ļoti regulāra sfairas segmenta forma ar ļoti stāvām nogāzēm un līdzenu, ar sīkstu velēnu noaugušu virsmu. Nolobot šo velēnu, atklājās šķietami haotisks akmeņu krāvumu mudžeklis;
Nelielā skaitā atrasti arī krama fragmenti, kas tāpat kā šai slānī atrastais akmens cirvis rāda, ka bronzas laikmetā līdztekus ievestiem bronzas priekšmetiem lietoti arī akmens darba rīki un ieroči.
Otrs Reznes kapu uzkalniņā konstatētais senkapu veids ir dedzināto kaulu ligzdu kapi; tie konstatēti lielākā skaitā (182) nekā šķirstu kapi (59) un atrasti pa lielākai daļai uzkalniņa dziļākajos resp. vidējos slāņos. Kaulu ligzdām parasti ir ieapaļa vai ovāla forma, to lielums ir diezgan konstants un caurmērs svārstās starp 30 un 50 cm, kamēr ligzdas kaulu slāņa biezums ir mainīgāks un svārstās starp 5 un 20 cm. Dedzinātie kauli ligzdā guļ blīvā, kompaktā slānī; dažkārt tie ir gandrīz tīri, ar retām iekaisītām oglītēm, bet parasti sārta ogļu piejaukums ir lielāks; tomēr arī tam ir nejaušības raksturs, un kapa bedrē nekad nav sabērtas sārta paliekas, bet vienīgi izlasītie mirušā kauli. Tomēr tas apstāklis, ka visvairāk ogļu vai retos gadījumos pat biezs ogļu slānis konstatēts kapa bedres dibenā zem kauliem, liek domāt, ka še varbūt saskatāma kāda bēru tradīcija. Akmens konstrukcijas ap kaulu ligzdām nav novērotas, tomēr dažkārt ap tām novietoti vairāki akmeņi, guļus vai stateniski, un kaut gan šādu gadījumu nav daudz, tomēr ari tie liekas uzskatāmi par kāda senāka apbedīšanas veida paliekām. Atšķirībā no akmeņu šķirstu kapiem, kur senlietu piederība kādam noteiktam kapam bij grūti nosakāma, jo senlietas tika atrastas starp izpostīto šķirstu akmeņiem, kaulu ligzdu kapi uzrāda lielāku skaitu drošu atradumu.
Tādā kārtā viens atradums kaulu ligzdas datē IV periodā, bet otrs V periodā; tas liecina, ka kaulu ligzdu kapi parādījušies jau IV periodā, bet apbedīšana tais piekopta arī vēl V periodā, vienā laikā ar apbedījumiem akmeņu šķirstos. Šim laikam diezgan droši piešķiramas arī pārējās, kaulu ligzdās atrastās senlietas: 118. kapā atrastā akmens cirvja urbuma tapa, 140. kapā atrastā divkāršā dzintara podziņa, 210. kapā atrastais krama kasīklis, 70. kapā atrastā māla trauka lauska ar auklas ornamentu un virs 99. kapa atrastais divasmeņu akmens cirvis ar kāta caurumu. Ja agrāk apskatītie importa priekšmeti norādīja uz sakariem ar Skandināvijas kultūru, tad dažas no še minētajām senlietām norāda uz sakariem ar Austrumbaltijas kultūras novadu: no turienes droši vien nākusi divkāršā dzintara podziņa; tai līdzīgas atrastas Kuršu marē pie Jodkranta, un tās piešķirtas neolītam. Tagad turpretim, kad noskaidrots, ka līdzīgas dzintara podziņas atrastas arī priekškristus dzelzs laikmeta akmens šķirstu kapos Auciemā un Vaidavā un Dzelzavas Puntūzī, nav vairs droša pierādījuma, ka tās varētu piederēt jau akmens laikmetam, un viņu mūžs ir iesprausts starp bronzas laikmeta IV un VI periodu. Akmens laikmeta tradīcijas atspoguļo arī divasmeņu cirvis, kuram arī starp Latvijas atradumiem ir daži tuvinieki, kas līdz šim šķita piederam akmens laikmetam, bet tagad piešķirami vēlajam bronzas laikmetam.
Uzkalniņa kodolu aizņem ģindeņu kapi, kuru še konstatēts vismaz 69. Visi kaut cik uzglabājušies ģindeņi guldīti uz muguras, izstieptā stāvoklī, un rokas novietotas gar sāniem. Ģindeņu kapiem nav noteikta virziena, bet tāpat kā šķirstu kapi, tie pēc iespējas novietoti radiāli, ar galvu pret uzkalniņa centru. Kapa laukumā bieži novērotas sīkas oglītes kārt gar kapa bedres malām redzamas ogļu svītras, vai arī visu kapa laukumu pilda tumšs ogļu slānis; viss tas liecina, ka apbedīšanas paražās zināma loma piešķirama arī uguns rītiem. Ģindeņu kapi parasti ir bez akmeņu konstrukcijas, tomēr vairākos kapos konstatētas akmeņu virknes ar 2 vai 3 akmeņiem ģindenim vienā vai abās pusēs; tās rāda, ka jau šinī laikā bijis paradums mirušos guldīt akmeņu šķirstos.
Ģindeņu kapu slānis atradumiem visai nabadzīgs, un piedevas atrastas tikai divos kapos; V kapā atrasts krama bultas gals, kas gulēja krūšu kreisajā pusē, apm. sirds apvidū; L. kapā atrasts br. riņķītis. Šie atradumi nav droši datējami, bet tā kā viss ģindeņu kapu slānis ir agrāks par kaulu ligzdu slāni, kas datējams IV. periodā, tad ģindeņu kapu slānis piešķirams III bronzas laikmeta periodam, kas atbilst laikam no 1300. līdz 1100. g. pr. Kr. Šo datējumu netieši apstiprina tas, ka pāreja no apbedīšanas uz mirušo sadedzināšanu Austrumbaltijas novadā sakrīt ar bronzas laikmeta III un IV perioda maiņu. Meklējot paralēles ģindeņu kapu piedevām starp 111. perioda formām, mēs līdzīgus sirds veida bultas galus atrodam Silēzijā, Meklenburgā u. c, bet pazīstami tie jau ir bronzas laikmeta I. perioda un pat neolīta beigu posma; pagaidām tomēr nav iemesla attiecināt mūsu kapus uz tik seniem laikiem. Uzkalniņa centrā un pašā apakšā, vienā līmeni ar apkārtējo lauku, atradās 3,68 m garš, 1,96 m plats un 0,60 m augsts akmeņu šķirsta kaps, kas bija gandrīz precīzi orientēts NS virzienā. Šķirstam nebija segas akmeņu; tai bija guldīts (ar galvu ziemeļos, kājām dienvidos) kāds ļoti liela auguma mirušais, kura kauli bija stipri satrūdējuši un kuram, diemžēl, nebija klāt nevienas piedevas. Laika ziņā šis ir pirmais apbedījums uzkalniņā un saistāms ar citiem virs un ap to gulošiem ģindeņu kapiem. Un patiesi, ja apskatām uzkalniņa sienas profilu, tad redzams, ka pirmatnēji viss uzkalniņš bijis zemāks un saturējis tikai ģindeņu kapus, bet vēlāk tas paaugstināts par apm. vienu metru un tad šai lielākā uzkalniņā ieraktas kaulu ligzdas un iebūvēti šķirstu kapi.
Beidzot atzīmējama vēl viena līdz šim nepieminēta piedevu grupa, kas konstatēta visos slāņos un visos kapu veidos, atskaitot vienīgi centrālo šķirstu. Tie ir zirgu zobi, kas uzkalniņā atrasti 128 vietās, pa lielākai daļai gan ārpus kapiem, bet jo bieži arī akmeņu šķirstos pie ģindeņiem un dedzinātiem kauliem, kaulu ligzdās un ģindeņu kapos, pa vienam vai pa vairākiem kopā, pat veselas augš- un apakšžokļu zobu virknes. Šīs piedevas liecina, ka Reznes novada seno apdzīvotāju miroņu kultā un tā tad arī ikdienas dzīvē zirgam bijusi svarīga loma un ka zirgkopība Latvijā neapšaubāmi konstatējama jau kopš XII gs. pr. Kr. Zirgu zobu atradumi visos uzkalniņa slāņos liecina arī par kultūras tradīciju kontinuitāti; to apstiprina arī tas, ka apbedījumiem apm. pus gadu tūkstoša ilgā laikā lietota tā pati kapsēta, kurā guldīts cilts sencis; tas norāda, ka apbedīšanas veida maiņa un pārgrozības kapu būvē nav saistāmas ar iedzīvotāju maiņu, ka tā pati cilts, kas še apmetusies apm. XII gadsimteni priekš Kr., še arī nodzīvojusi līdz apm. VIII gadsimtenim un pēc tam šo novadu atstājusi, izceļojot uz ziemeļiem.
Ziemeļvidzemē un Igaunijā tāpēc arī izsekojami šās kapu formas tālākie likteņi. Reznes uzkalniņa akmeņu šķirsta jaunākais veids ar ģindeņu apbedījumiem šais ziemeļu novados parādās kā akmeņu uzkalniņi ar šķirstu kapiem. Mirušie sākumā apbedīti nesadedzināti, vēlāk sadedzināti, un šī kapu forma vēlreiz pārdzīvo tās pašas pārvērtības, kādas bija novērojamas Reznes uzkalniņā, un izbeidzas agrajam pēckristus dzelzs laikmetam raksturīgajos krāsmatu kapos. Šie krāsmatu kapi piešķirami somu-ugru ciltīm, tagadējo igauņu senčiem.
Izsekojot šīs kapu formas attīstību apgrieztā virzienā, noskaidrojas, ka arī Reznes kapu uzkalniņš piešķirams kādai somu-ugru ciltij, kas Daugavas krastus apdzīvojusi pirms baltu ienākšanas un kurai arī piederējis 1935. gada pētītais Klaņģu kalns, kas atrodas Daugavas kreisajā krasta, iepretim Reznes mājām, gaisa līnijā apm. 4 km attālumā no tām.
Pirmie bronzas laikmetam piederīgie senkapi atklāti 1933. gadā pie Reznes mājām Salaspils pagastā, apm. 18 km no Rīgas uz austrumiem.
Reznes uzkalniņu kapu lauks atrodas Daugavas labajā krastā, kādreizējās apm. 400 m platās un 2,5 km garās Daugavas salas vidējā daļā. Ziemeļos šo "salu" no sauszemes šķir Daugavas attekas sengultne, pa kuru arī tagad palu laikos plūst Daugavas ūdeņi. "Salas" vidū, Daugavas pusē izveidojusies 2-3 m augsta, 450 m gara un 200 m plata augstiene; tās ziemeļu krastā paceļas jau no tālienes labi saskatāmie kapu uzkalniņi, skaitā 6 vai 7. Kāda NO-SW virziena ejošā un apm. 2 m dziļa ieleja šo kapu lauku sadala 2 grupās: rietumu grupā ietilpst 3 lielākie un pareizāk veidotie uzkalniņi, kamēr 3 vai 4 austrumu grupas uzkalniņiem ir neskaidras, izplūdušas, resp. saplūdušas kontūras. Pēc iedzīvotāju nostāstiem šais uzkalniņos apglabāti poļu karā kritušie karavīri.
Līdz pasaules karam uzkalniņi bija neaizskarti; okupācijas laikā vācu kareivji izrakuši 3. uzkalniņu un, pēc aculiecinieku nostāstiem, atraduši tai divus vienu otram blakus gulošus akmens šķirstus ar ģindeņiem. 1. uzkalniņu Pieminekļu valdes uzdevumā izpētīju 1933. gada jūnijā un atradu tai NS virzienā orientētu ģindeni akmens šķirstā; kapā nebija piedevu; spriežot pēc analoģijām (Limbažu Buļļu muižas, Auciema, Dzelzavas Puntūža, Kokmuižas u.c. kapenēm) to nācās datēt priekškristus dzelzs laikmetā.
Tā paša 1933.gada jūlijā un augustā un 1935. gada jūlijā izdarīju izrakumus 2. uzkalniņā, no kura pagaidām izpētītas divi trešdaļas un kurā pētījumus, cerams, varēs pabeigt 1936. gadā. Tomēr jau līdzšinējie izrakumi devuši tik daudz jauna materiāla Latvijas aizvēstures tumšākā laikmeta izpratnē, ka vēlams dot jau tagad īsu šo pētījumu analīzi, jo vairāk tādēļ, ka turpmākie pētījumi šos atzinumus varēs tikai papildināt, bet diezin vai spēs tos grozīt.
Reznes otrais uzkalniņš celts pieminētās augstienes pašā krastā, tā ka tā augstums dienvidu pusē ir 3 m, bet ziemeļu nogāzē pārsniedz 5 m; uzkalniņš ar savu apm. 20 m lielo diametru sedz 350 kv. m lielu laukumu. Uzkalniņam ir ļoti regulāra sfairas segmenta forma ar ļoti stāvām nogāzēm un līdzenu, ar sīkstu velēnu noaugušu virsmu. Nolobot šo velēnu, atklājās šķietami haotisks akmeņu krāvumu mudžeklis;
tomēr, vērīgāk tai ieskatoties, izrādījās, ka visu uzkalniņa virsu, no piekājes līdz piekājei, sedz nepārtraukts akmens šķirstu tīkls, kurā vietumis saskatāmi pareizi gareni četrstūri, bet pa lielākai daļai šī tīkla "acis" sarautas un izjukušas, jo akmeņu šķirsti postīti gan senatnē, gan arī jaunākos laikos ierokot mirušos. Līdzšinējos izrakumos konstatēti pavisam trīs uzkalniņa virsotnē ierakti miroņi: XII-XIII gadsimtenī uzkalniņa virsotnē apbedīta lībiešu sieviete ar īpatnējām tā laika senlietām un liekas vēl vēlākos laikos turpat glabāti divi mirušie bez piedevām.
Šķirstu kapi sākas zem uzkalniņa velēnas, jau apm. 15-20 cm dziļumā, un veido apm. 50-75 cm biezu akmeņiem pildītu garozu, kurā akmeņu šķirsti bieži vien guļ divi, retumis 3 slāņos cits virs cita. Šķirsti pa lielākai daļai orientēti radiāli, ar galiem pret uzkalniņa centru; tie guļ gan horizontālā, gan slīpā plāksnē, bet vienmēr paralēli uzkalniņa virsmai. Šķirstu būvei lietoti gan pliena, gan parastie laukakmeņi, pie kam arī atsevišķa šķirsta uzbūvē sastopami vieni kā otri; plakanās un plānās pliena plāksnes dažkārt nostatītas vertikāli, bet parasti guļ plakaniski; malu plaisas starp lielajiem akmeņiem aizpilda sīki akmeņi; dažkārt šādu sīku akmeņu grēdas veido arī vienu vai abas malas. Šķirstu gali sava uzbūvē parasti neatšķiras no malu uzbūves veida, bet rūpīgāk izbūvētajos šķirstos galus veido lielas stateniskas pliena plātnes, pa vienai vai pa divi katrā galā. Diezgan bieži novērojams arī paradums izbūvēt tikai vienu šķirsta galu, otru atstājot vaļā.
Šķirsti celti bez pamatnes, un parasti tie arī nav grīsti, to dibens, domājams, guļ vienā līmenī vai mazliet augstāk par malu akmeņu apakšpusi. Tomēr konstatēti vismaz 9 labi uzglabājušies šķirsti, kuru dibens segts ar cieši sakrautu sīkakmeņu klāstu, kuram parasti ir četrstūra forma, - pie kam novērots, ka klāsta malas dažos gadījumos cieši pieslienas šķirsta malu akmeņiem, turpretim citos starp klāstu un šķirsta malām atklāja 10-20 cm platu smilšu aili.
Akmeņu šķirsta kaps ar dibena klāstu un akmeņu šķirsta kaps ģindeņa apbedījumam
Iespējams, ka šais ailēs atradusies kāda koka iebūvē, kaut gan koka trūdu paliekas še nav novērotas. Šādi akmens klāsti konstatēti 9 šķirstos, t. i. 20 gadījumos no simta, bet spriežot pēc šur un tur lielo akmeņu starpā novērotiem klāstu fragmentiem un izkliestiem sīkiem akmeņiem, akmeņu kloni bijuši biežāk sastopami. Smiltīs zem šķirstu grīdām dažkārt novērotas ogļu paliekas lielākā vai mazākā vairumā.
Šķirstu vāka jeb segas akmeņi nav droši konstatējami; rodas iespaids, ka šķirsta segai liela nozīme nav tikusi piešķirta; katrā ziņā šķirstu sega nekad nav bijusi tik rūpīgi veidota, kā grīda vai pat malas un gali; atsevišķas plienakmens plāksnes vai laukakmeņu virknes tomēr novērotas vairākkārt un uzskatāmas par vāka klāstiem. Daudz tomēr ir arī tādu šķirstu, kuriem vāka klāsta nemaz nav bijis. Citos retos gadījumos šķiet nav veidotas ne šķirsta malas ne dibens klāsts, bet kapa vieta nosegta vienīgi akmens plāksnēm, akmens šķirsts it kā pilnīgi deģenerējies un uzglabājies vienīgi vāka klāsts. Tomēr šādu gadījumu pagaidām vēl ir pārāk maz, un šo parādību grūti atšķirt no vienkāršākā šķirsta veida, divās virknēs plakaniski novietotām plienakmeņu plātnēm. Akmeņu šķirstiem gandrīz bez izņēmuma ir garena četrstūra forma ar lielākā vai mazākā mērā noapaļotiem stūriem resp. galiem. Šķirstu lielums ir ļoti dažāds; to garums svārstās starp 0,75 —2,40 m un platums starp 0,4—1,0 m; šķirstu dziļums atkarīgs no sānakmeņu augstuma un nepārsniedz 0,3 —0,4 m, bet parasti ir seklāks.
Līdz šim izraktajā uzkalniņa daļā konstatēti 59 puslīdz labi uzglabājušies šķirsti; tomēr šis skaits īstenībā būs bijis lielāks, jo liels vairums, sevišķi uzkalniņa virsotnē iebūvēto šķirstu ir izpostīti un nav vairs noskaidrojami; rodas iespaids, ka, mirušos ierokot, agrākie šķirsti izlietāti kā materiāls vēlāko šķirstu būvei, jo izpostīti šķirsti sastopami arī tais vietās, kur nav augšā minēto vēlāku laiku pēcapbedījumu. 1935. gada izrakumos neapšaubāmi noskaidrots, ka akmeņu šķirsti saturējuši tiklab uguns, kā arī ģindeņu kapus, pie kam pirmos daudz lielākā skaitā.
Tomēr nav jāaizmirst, ka netraucētu ugunskapu uzglabāšanās iespēja ir neaprobežota, jo sadegušie resp. kalcinētie kauli nekad neiznīkst, kamēr ģindeņu kapu nededzinātie kauli, 2—3 gadu tūkstošus zemē gulēdami, iznīkst bez pēdām, tā kā satrūd pat zobi, kuru emalja visilgāk pretojas iznīcībai. Ja nu to ņemam vērā, tad jānāk pie atziņas, ka tie akmeņu šķirsti, kuros nav atrastas dedzinātu kaulu ligzdas, uzskatāmi par ģindeņu kapiem, — protams, vienīgi tādā gadījumā, ja šķirsta garums atbilst cilvēka augumam. Tādā kārtā šķietami viengabalains akmeņu šķirstu slānis sadalāms divi daļās: šķirstos ar uguns apbedījumiem un šķirstos ar ģindeņiem. Dažādi apstākļi runā par labu tam, ka ģindeņu kapi ir jaunāki par ugunskapiem, jo augšējos akmeņu šķirstos, tūliņ zem velēnas, nav konstatēti ne dedzinātie kauli, ne ģindeņa paliekas, bet citos virsējos šķirstos atrasti satrūdējuši kauli vai nededzināti cilvēku zobi, kamēr dziļāk ieraktos šķirstos vienmēr atrastas dedzināto kaulu ligzdas.
Akmeņu šķirsti ar ģindeņiem līdz šim konstatēti tikai 5 vai 6 gadījumos; šie kapi, diemžēl, nav devuši nekādu piedevu resp. senlietu, kas atļautu noteikt laiku, kuram tie piederīgi; nav bijis iespējams pagaidām arī noskaidrot, kādā stāvoklī mirušie apbedīti; daži novērojumi un analoģijas ar dziļākiem ģindeņu kapiem liek domāt, ka mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Ugunskapu šķirsti atšķirami no ģindeņu šķirstiem lieluma ziņā, kaut gan starp vieniem un otriem nav nospraužamas stingras robežas. Otra ugunskapu šķirstu īpatnība ir to rūpīgā izbūve un tais bieži sastopamais sīkakmeņu klāsts, kas lielajos ģindeņu kapu šķirstos pagaidām nav konstatēts. Neapšaubāmi ugunskapu šķirsti ir tie, kuros lielākā vai mazākā vairumā uz kapa grīdas vai tās pieņemamā līmenī atrod izkaisītus vai vienā kaudzītē resp. ligzdiņā sabērtus dedzinātus cilvēka kaulus. Šī ligzdiņa atrodas gan kapa vidū, gan galā vai arī malā; nekādas stingras tradīcijas še nav novērojamas. Kapā sabērtās kaulu drumslas ir pa lielākai daļai ļoti tīras, tikai retos gadījumos starp tām atrastas sīkas oglītes. Kaulu daudzums šais ligzdiņās ir ļoti dažāds; tas, protams, pirmā kārtā atkarīgs no tā, vai mirušais bijis pieaudzis cilvēks vai bērns, bet arī no sārta uguns iedarbības ilguma: jo ilgāk mirušais dedzis sārta ugunīs, jo mazāk ir kaulu drumslu un jo sīkākas tās ir. Diemžēl, pagaidām nav izdevies atrast t. s. ustrīnu, tas ir vietu, kur sadedzināti uzkalniņā apbedītie mirušie; tas, protams, izdarīts ārpus uzkalniņa, un kapā sabērtas tikai no sārta izlasītās kaulu drumslas. Dažos, kaut gan visai retos ugunskapu šķirstos atrastas arī dažas senlietas, kas nav bijušas sārta ugunīs un kapā ievietotas kopā ar atdzisušiem kauliem.
Akmeņu šķirsta kaps ar māla trauciņu un dedzināto kaulu ligzdu. Pa labi - kaulu ligzdas kaps.
26. kapā atrasts neliels vienkāršs māla podiņš,kas bija novietots kaulu ligzdas tuvumā. Iespējams, ka kādam šķirstam ar grīdas klāstu pieder bronzas pincetes fragments, kas tomēr nav īsti droši apgalvojams, jo šķirsts bija stipri sapostīts.
Bez šiem divi atradumiem, kas kaut cik noteikti piešķirami ugunskapu šķirstiem, akmeņu šķirstu slānis devis ari lielāku skaitu savrupatradumu.
Starp izpostītu šķirstu akmeņiem atrasta bronzas pincete, kas ļoti līdzīga augšā apskatītai. Šādas pincetes ar trim kārpiņām pazīstamas lielā skaitā Skandināvijā, kur tās parādās bronzas laikmeta IV perioda beigās un V perioda sākumā, kamēr V periodam piederīgas pincetes ir mazliet citādi veidotas un krāšņāk izrotātas. Šādas bronzas laikmeta vīriešu un sieviešu kapos bieži sastopamās pincetes uzskatāmas par tualetes piederumu un, domājams, lietotas bārdas un matu apkopšanai, jo dzirkles bronzas laikmetā vēl nav pazīstamas.
Šai tualetes piederumu grupā uzņemams arī uzkalniņa augšējos slāņos atrastais bronzas bārdas nazis resp. tā īpatnēji veidotais rokturis, kuram tiešas paralēles atkal atrodamas starp Zviedrijas bronzas laikmeta V perioda atradumiem. Par tualetes piederumiem uz skatāmi arī divi šai slānī atrastie bronzas īleni, jo Skandināvijā tos parasti atrod vīriešu kapos kopā ar pinceti un bārdas nazi; iespējams, ka tie lietoti tatovēšanai. Īleni pagatavoti no četrstūraina bronzas stienīša, kura viens gals ir apaļīgs un smails, kamēr otrs, kas ticis iedzīts rokturī, ir plakans. Līdzīgi īleni pazīstami Skandināvijā bronzas laikmeta IV un V periodā.
Savelkot kopā visu, kas sacīts par pincetēm, bārdas nažiem un īleniem, un iegaumējot to, ka līdzīgas senlietas pazīstamas tikai Skandināvijā un Skandināvijas bronzas laikmeta kultūras ietekmētos novados (ziemeļrietumu Vācijā, arī Somijā), bet Austrumbaltijas kultūras novadā tām ir pavisam citas formas un tās parādās vēlāk, jānāk pie slēdziena, ka šīs senlietas nav pagatavotas uz vietas, bet vai nu tiešā ceļā (pa Daugavu), vai aplinkus (caur Somiju un Igauniju) ievestas no Skandināvijas resp. Zviedrijas.Nelielā skaitā atrasti arī krama fragmenti, kas tāpat kā šai slānī atrastais akmens cirvis rāda, ka bronzas laikmetā līdztekus ievestiem bronzas priekšmetiem lietoti arī akmens darba rīki un ieroči.
Otrs Reznes kapu uzkalniņā konstatētais senkapu veids ir dedzināto kaulu ligzdu kapi; tie konstatēti lielākā skaitā (182) nekā šķirstu kapi (59) un atrasti pa lielākai daļai uzkalniņa dziļākajos resp. vidējos slāņos. Kaulu ligzdām parasti ir ieapaļa vai ovāla forma, to lielums ir diezgan konstants un caurmērs svārstās starp 30 un 50 cm, kamēr ligzdas kaulu slāņa biezums ir mainīgāks un svārstās starp 5 un 20 cm. Dedzinātie kauli ligzdā guļ blīvā, kompaktā slānī; dažkārt tie ir gandrīz tīri, ar retām iekaisītām oglītēm, bet parasti sārta ogļu piejaukums ir lielāks; tomēr arī tam ir nejaušības raksturs, un kapa bedrē nekad nav sabērtas sārta paliekas, bet vienīgi izlasītie mirušā kauli. Tomēr tas apstāklis, ka visvairāk ogļu vai retos gadījumos pat biezs ogļu slānis konstatēts kapa bedres dibenā zem kauliem, liek domāt, ka še varbūt saskatāma kāda bēru tradīcija. Akmens konstrukcijas ap kaulu ligzdām nav novērotas, tomēr dažkārt ap tām novietoti vairāki akmeņi, guļus vai stateniski, un kaut gan šādu gadījumu nav daudz, tomēr ari tie liekas uzskatāmi par kāda senāka apbedīšanas veida paliekām. Atšķirībā no akmeņu šķirstu kapiem, kur senlietu piederība kādam noteiktam kapam bij grūti nosakāma, jo senlietas tika atrastas starp izpostīto šķirstu akmeņiem, kaulu ligzdu kapi uzrāda lielāku skaitu drošu atradumu.
Tādā kārtā viens atradums kaulu ligzdas datē IV periodā, bet otrs V periodā; tas liecina, ka kaulu ligzdu kapi parādījušies jau IV periodā, bet apbedīšana tais piekopta arī vēl V periodā, vienā laikā ar apbedījumiem akmeņu šķirstos. Šim laikam diezgan droši piešķiramas arī pārējās, kaulu ligzdās atrastās senlietas: 118. kapā atrastā akmens cirvja urbuma tapa, 140. kapā atrastā divkāršā dzintara podziņa, 210. kapā atrastais krama kasīklis, 70. kapā atrastā māla trauka lauska ar auklas ornamentu un virs 99. kapa atrastais divasmeņu akmens cirvis ar kāta caurumu. Ja agrāk apskatītie importa priekšmeti norādīja uz sakariem ar Skandināvijas kultūru, tad dažas no še minētajām senlietām norāda uz sakariem ar Austrumbaltijas kultūras novadu: no turienes droši vien nākusi divkāršā dzintara podziņa; tai līdzīgas atrastas Kuršu marē pie Jodkranta, un tās piešķirtas neolītam. Tagad turpretim, kad noskaidrots, ka līdzīgas dzintara podziņas atrastas arī priekškristus dzelzs laikmeta akmens šķirstu kapos Auciemā un Vaidavā un Dzelzavas Puntūzī, nav vairs droša pierādījuma, ka tās varētu piederēt jau akmens laikmetam, un viņu mūžs ir iesprausts starp bronzas laikmeta IV un VI periodu. Akmens laikmeta tradīcijas atspoguļo arī divasmeņu cirvis, kuram arī starp Latvijas atradumiem ir daži tuvinieki, kas līdz šim šķita piederam akmens laikmetam, bet tagad piešķirami vēlajam bronzas laikmetam.
Uzkalniņa kodolu aizņem ģindeņu kapi, kuru še konstatēts vismaz 69. Visi kaut cik uzglabājušies ģindeņi guldīti uz muguras, izstieptā stāvoklī, un rokas novietotas gar sāniem. Ģindeņu kapiem nav noteikta virziena, bet tāpat kā šķirstu kapi, tie pēc iespējas novietoti radiāli, ar galvu pret uzkalniņa centru. Kapa laukumā bieži novērotas sīkas oglītes kārt gar kapa bedres malām redzamas ogļu svītras, vai arī visu kapa laukumu pilda tumšs ogļu slānis; viss tas liecina, ka apbedīšanas paražās zināma loma piešķirama arī uguns rītiem. Ģindeņu kapi parasti ir bez akmeņu konstrukcijas, tomēr vairākos kapos konstatētas akmeņu virknes ar 2 vai 3 akmeņiem ģindenim vienā vai abās pusēs; tās rāda, ka jau šinī laikā bijis paradums mirušos guldīt akmeņu šķirstos.
Centrālais akmens šķirsta kaps (atsegts; iekša redzamas ģindeņa paliekas)
Ģindeņu kapu slānis atradumiem visai nabadzīgs, un piedevas atrastas tikai divos kapos; V kapā atrasts krama bultas gals, kas gulēja krūšu kreisajā pusē, apm. sirds apvidū; L. kapā atrasts br. riņķītis. Šie atradumi nav droši datējami, bet tā kā viss ģindeņu kapu slānis ir agrāks par kaulu ligzdu slāni, kas datējams IV. periodā, tad ģindeņu kapu slānis piešķirams III bronzas laikmeta periodam, kas atbilst laikam no 1300. līdz 1100. g. pr. Kr. Šo datējumu netieši apstiprina tas, ka pāreja no apbedīšanas uz mirušo sadedzināšanu Austrumbaltijas novadā sakrīt ar bronzas laikmeta III un IV perioda maiņu. Meklējot paralēles ģindeņu kapu piedevām starp 111. perioda formām, mēs līdzīgus sirds veida bultas galus atrodam Silēzijā, Meklenburgā u. c, bet pazīstami tie jau ir bronzas laikmeta I. perioda un pat neolīta beigu posma; pagaidām tomēr nav iemesla attiecināt mūsu kapus uz tik seniem laikiem. Uzkalniņa centrā un pašā apakšā, vienā līmeni ar apkārtējo lauku, atradās 3,68 m garš, 1,96 m plats un 0,60 m augsts akmeņu šķirsta kaps, kas bija gandrīz precīzi orientēts NS virzienā. Šķirstam nebija segas akmeņu; tai bija guldīts (ar galvu ziemeļos, kājām dienvidos) kāds ļoti liela auguma mirušais, kura kauli bija stipri satrūdējuši un kuram, diemžēl, nebija klāt nevienas piedevas. Laika ziņā šis ir pirmais apbedījums uzkalniņā un saistāms ar citiem virs un ap to gulošiem ģindeņu kapiem. Un patiesi, ja apskatām uzkalniņa sienas profilu, tad redzams, ka pirmatnēji viss uzkalniņš bijis zemāks un saturējis tikai ģindeņu kapus, bet vēlāk tas paaugstināts par apm. vienu metru un tad šai lielākā uzkalniņā ieraktas kaulu ligzdas un iebūvēti šķirstu kapi.
Beidzot atzīmējama vēl viena līdz šim nepieminēta piedevu grupa, kas konstatēta visos slāņos un visos kapu veidos, atskaitot vienīgi centrālo šķirstu. Tie ir zirgu zobi, kas uzkalniņā atrasti 128 vietās, pa lielākai daļai gan ārpus kapiem, bet jo bieži arī akmeņu šķirstos pie ģindeņiem un dedzinātiem kauliem, kaulu ligzdās un ģindeņu kapos, pa vienam vai pa vairākiem kopā, pat veselas augš- un apakšžokļu zobu virknes. Šīs piedevas liecina, ka Reznes novada seno apdzīvotāju miroņu kultā un tā tad arī ikdienas dzīvē zirgam bijusi svarīga loma un ka zirgkopība Latvijā neapšaubāmi konstatējama jau kopš XII gs. pr. Kr. Zirgu zobu atradumi visos uzkalniņa slāņos liecina arī par kultūras tradīciju kontinuitāti; to apstiprina arī tas, ka apbedījumiem apm. pus gadu tūkstoša ilgā laikā lietota tā pati kapsēta, kurā guldīts cilts sencis; tas norāda, ka apbedīšanas veida maiņa un pārgrozības kapu būvē nav saistāmas ar iedzīvotāju maiņu, ka tā pati cilts, kas še apmetusies apm. XII gadsimteni priekš Kr., še arī nodzīvojusi līdz apm. VIII gadsimtenim un pēc tam šo novadu atstājusi, izceļojot uz ziemeļiem.
Ziemeļvidzemē un Igaunijā tāpēc arī izsekojami šās kapu formas tālākie likteņi. Reznes uzkalniņa akmeņu šķirsta jaunākais veids ar ģindeņu apbedījumiem šais ziemeļu novados parādās kā akmeņu uzkalniņi ar šķirstu kapiem. Mirušie sākumā apbedīti nesadedzināti, vēlāk sadedzināti, un šī kapu forma vēlreiz pārdzīvo tās pašas pārvērtības, kādas bija novērojamas Reznes uzkalniņā, un izbeidzas agrajam pēckristus dzelzs laikmetam raksturīgajos krāsmatu kapos. Šie krāsmatu kapi piešķirami somu-ugru ciltīm, tagadējo igauņu senčiem.
Izsekojot šīs kapu formas attīstību apgrieztā virzienā, noskaidrojas, ka arī Reznes kapu uzkalniņš piešķirams kādai somu-ugru ciltij, kas Daugavas krastus apdzīvojusi pirms baltu ienākšanas un kurai arī piederējis 1935. gada pētītais Klaņģu kalns, kas atrodas Daugavas kreisajā krasta, iepretim Reznes mājām, gaisa līnijā apm. 4 km attālumā no tām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru