Lejasdopeļu (Vīgantes) kapulauks

Atrašanās vieta: Staburaga pagast, Jaunjelgavas novads. Stāvā Daugavas krastā Rīgas-Jēkabpils šosejas malā priežu mežā starp Dopeļu mājām un Robežkrogu. Tas cieši pieslēdzas Robežkroga kapsētai un daļēji aizņem arī šīs, tagad pamestās kapsētiņas ziemeļrietumu stūri.

Periods: 11.-13. gs.

Kapu veids: uzkalniņu kapulauks

Apbedījumu veids: skeletkapi, ugunskapi

Piederība: sēļu

Izmēri: uzkalniņi no 0,6—2 m augsti un no 6 - 10 m diametrā
Skaits: 65 uzkalniņi

Kapu piedevas: lielākā apbedījumu daļa ir samērā bagāti apveltīta piedevām. Sieviešu apbedījumiem ir raksturīgi vainagi, mazākā skaitā konstatēti (hronoloģiski agrākie) lentasvainagi no bronzas spirālītēm, bet dominē auduma vainagi. Vairākos kapos ir atrastas rotātas villaines paliekas, pie kam konstatēts, ka dažreiz to rotāšanai izmantota arī alva. Alvas krustveidīgi piekariņi rotājuši arī sievietēm raksturīgās kauri un kreļļu rotas. Sieviešu apbedījumiem raksturīgi vel kakla riņķi, aproces, gredzeni. Kopā ar pakavsaktām ir atrastas zvaigžņu saktas un riņķasaktas ar reljefu ornamentu. Darbarīki novietoti kapa kājgalī. Sievietēm doti kapā līdz tādi darbarīki kā nazis, sirpis, īlens, dzirkles, vārpsta un pat sarene. Vīriešu apbedījumiem raksturīgas ieroču - šķēpa un cirvja piedevas, bet nav raksturīgas aproces. Samērā bieži konstatētas ar bronzu apkaltas ādas jostas. Šķiet ka Dopeļu kapulaukā atkārtoti konstatētas vairogu paliekas. Ievērību pelna 4 vīriešu kapos jostas rajonā konstatētie sarkanā, melnā u. c. krāsās apgleznotu koka priekšmetu (vairogu? vai makstu?) paliekas. Baltā un melnā krāsā bijis krāsots arī kāda kapa vienkoča šķirsts.
Paražas: Apbedīto orientācijā stingri ieturēta vīriešu un sieviešu kārtas apbedījumu pretēja orientācija, kāda novērojama latgaļu kapulaukos.

Kad un kas pētījis: vācu pētnieki 19.gs. beigās, 1960.g. 

Literatūra: Referātu tēzes zinātniskai sesijai par 1960. g.arheoloģiskām un etnogrāfiskām ekspedīcijām. R.,1961

Apraksts: Visi uzkalniņi jau iepriekš postīti. Uzkalniņi uzbērti no dzeltenas smilts, to uzbūvē akmeņiem nav būtiskas nozīmes, kaut arī tie paretam kapulauka teritorijā sastopami. Mirušie guldīti zemē ieraktās kapa bedrēs vienkoča šķirstos un pāri tiem uzbērts uzkalniņš. Bija secināms,

ka, jo mazāks un zemāks uzkalniņš, jo viņā mazāk apbedījumu. Izpētītie uzkalniņi ir
kolektīvi uzkalniņi un katrs no tiem, šķiet, reprezentē savā starpā radniecīga kolektīva kapsētiņu.
Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.
2000. gadā prof. Jura Urtāna vadībā tika atjaunots viens no 65 kapulauka uzkalniņiem.
2012. gadā atjaunoja senkapu ieejas arku, jo no dolomīta veidotais mūris bija sadrupis. Atjaunošanā izmantotas gan savulaik izdrupušās, gan jaunas plāksnes.