Zvejnieku kapulauks (5.g.t.p.m.ē.-2.g.t.p.m.ē.) Vecates pagastā

Foto F.Zagorskis

Atrašanās vieta: Burtnieku ezera ziemeļu krastā pie Rūjas upes labajā krastā netālu no tās ietekas ezerā un nosaukts pēc Zvejnieku mājām, kuru teritorijā tas atrodas. Kapulauks situēts ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā izstieptā, šļūdoņa veidotā grants paugura t.s.drumlina, dienvidaustrumu daļā. Kapulauks ierīkots tā vidus un dienvidaustrumu daļā, ietverot arī augstāko virsotni. Apbedījumi kapulaukā teritoriāli dalāmi divos grupējumos. Pie pirmā grupējuma pieder apbedījumi kapulauka ziemeļrietumu daļā, drumlina vidusdaļā, tā augstākajā virsotnē un nogāzēs, bet pie otrā - apbedījumi, kas izvietoti drumlina lēzenajā dienvidaustrumu galā ap Zvejnieku dzīvojamo māju. Paugurs tikai 4-7 m paceļas virs tagadējā ezera līmeņa

Periods: no vēlā mezolīta līdz vēlajam neolītam (5.g.t.p.m.ē.-2.g.t.p.m.ē.)

Kapu veids: līdzenais kapulauks

Apbedījumu veids: skeletkapi

Piederība: Apmetņu Zvejnieki I un Zvejnieki II iedzīvotāju nekropole. Kapulaukā apbedītie ir Narvas kultūras ciltis, vēlāk arī ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras nesēji. Neolīta beigās - auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras pārstāvji. Kapulauks uzskatāms par vietējo cilšu un ienācēju kopīgu apbedīšanas vietu uz ko norāda dažādība apbedīšanas rituālos.

Izmēri: 4200 m2

Skaits: 315 apbedījumi

Kapu piedevas: pārsvarā zobu piekariņi kā rotaslieta darināti no aļņa, mežacūkas un suņa zobiem, no aļņu kauliem gatavoti medību un zvejas rīki, sadzīves priekšmeti un darbarīki. No kaula - šķēpu un bultu gali, harpūnas, dunči, makšķerāķi, īleni, un kalti. Dažu apbedījumu inventārā atrasti arī māla trauki, kas pēc formas, ornamenta un izgatavošanas tehnoloģijas iedalāma: ķemmes-bedrīšu keramika, Piestiņas tipa keramika un auklas keramika. Rotaslietu izgatavošanai izmantots arī dzintars. Atrasti arī raga un krama izstrādājumi un akmens priekšmeti.
Interesantākie: pie viena no apbedījumiem -  kā galvassegas rotājums purva bruņurupuča bruņu plāksnes. Citā - no Baltijas stores kaula izgatavotas 3 skulptūras - amuletus. divos apbedījumos atrasti kopā ar dzīvnieku zobiem atrastie cilvēka zobu piekariņi. Zvejnieku kapulaukā atrasti arī dažādi antropomorfie un zoomorfie skulpturālie veidojumi.

Paražas: Kapulauks ierīkots šķirti no dzīvesvietas, tomēr tās tuvumā. Mirušie ierakti pamatzemē veidotās bedrēs, kuru dziļums no 0.4-0.6 m. Kapa bedrei parasti izstiepta ovāla forma. Akmeņi kapu bedru konstrukcijās visbiežāk sastopami vēlajā mezolītā, bet vēlā neolīta posmā vairs nav vispār. Kapu bedres visintensīvāk okerētas vēlajā mezolītā, tad okera lietošana samazinās un vidējā neolīta beigu posmā un vēlajā neolīta atkal pieaug, it īpaši ar ziedojumiem saistītajās vietās. Saliektajiem apbedījumiem okers nav konstatēts. Sarkanā okera izmantošana apbedīšanas rituālos Eiropā ir plaši pazīstama, sākot jau no augšējā paleolīta, bet īpaši ieviesās mezolītā un neolītā. Okers jeb krāsu zeme Latvijā atrodams daudzās purvainās un avotainās vietās.  Atradnes izveidojušās, dzelzi saturošiem apakšzemes ūdeņiem izplūstot zemes virspusē. Tās veido nelielus laukumus mitrās pļavās vai purvājos. Okers dabā sastopams dzeltenā un sarkanbrūnā krāsā. Sarkanbrūnā okera iegulas zināmas arī Zvejnieku kapulaukam pretējā ezera krastā, pie Mīlīšu mājām.Bēru rituālos lietotais sarkanais okers nav sākotnējā, dabiskā zeme, bet gan apdedzināšanas produkts - hematīts. Ar šo okeru izkaisīja kapu bedres, bet pēc tam ar to apbēra arī pašu mirušo. Bieži vien intensīvi okerēta visa kapa bedre un mirušais, bet neolītā tikai atsevišķas ķermeņa daļas. Neolītā spēcīgi okerētas tikai īpaši izveidotās ziedojumu vietas, ka arī bērnu kapi. Skaidrs, ka saskaņā ar ticējumiem sarkanais okers varēja simbolizēt asinis, uguns siltumu un piešķirt mirušajam spēkus, pārejot uz jaunu dzīvi viņā saulē.
Pie apbedījumiem konstatēta arī melnā mītņu zeme šādā veidā uzsverot mirušā saikni ar dzīvesvietu - mājokli un pavardu, no kurienes ņemta šī zeme.
  Mirušie visu akmens laikmetu guldīti galvenokārt uz muguras, izstieptā stāvoklī, dažreiz arī uz vēdera, tikai neolītā izplatās paraža saliekt rokas. Šāds apbedījuma veids Eiropas ziemeļu daļas mežu joslas kapulaukos ir visparastākais. Apbedījumi uz vēdera ar seju uz leju vai arī uz sāniem ir bijis veids kā apbedīja burvjus vai kādus citus ietekmīgus cilts locekļus, lai aizkavētu viņu piecelšanos un atgriešanos pie dzīvajiem. Tādā pašā nolūkā mirušo - tā galvu, plecus, kājas, ka arī citas ķermeņa daļas - bieži vien nosedza ar akmeņiem. Bailēs no mirušā atgriešanās šajā dzīvē un iespējas nodarīt dzīvajiem kādu ļaunumu nereti sašķaidīja galvaskausu vai arī sakropļoja kādu citu ķermeņa daļu.
  Neolīta beigās parādās apbedījumi saliektā stāvoklī. Kapulaukā dominē atsevišķie apbedījumi, taču samērā liels arī pāru un kolektīvo apbedījumu skaits. Mirušo orientācija visai dažāda visu akmens laikmetu, vienīgi agrā neolīta apbedījumi orientēti galvenokārt ar galvām A vai R virzienā. Savukārt vēlā neolīta saliektajiem apbedījumiem raksturīga D vai Z orientācija. Vēlā neolīta periodam raksturīgi arī depozīti - ziedojumi. Īpatnēji priekšmeti kapu inventārā parādās ar saliektajiem apbedījumiem.
  Apbedīšanas rituāla sastāvdaļa ir bijusi arī galvaskausa mākslīga sadalīšana. No galvaskausiem izgriezti traukam līdzīgi veidojumi pazīstami jau kopš vēlā paleolīta. Šo parādību izskaidro kā īpašas cieņas parādīšanu mirušajam, kura galvaskausu izmantoja dažādos rituālos par traukiem dzeršanai.
Mirušajiem kapā doti līdzi veseli, reizēm arī salauzīti priekšmeti vai to fragmenti. Salauzīšana, domājams, skaidrojama ar attiecīgajā laikā pastāvošajām apbedīšanas tradīcijām.
  Par to, ka akmens laikmeta cilvēki ticējuši aizkapa dzīvei, liecina arī mirušajam līdzi dotās piedevas. Ar piedevām bagātie kapi liecina par mirušā sociālo stāvokli, daudzo piekariņu skaits liecināja arī par izcila mednieka spējām.
  Pāru un kolektīvie apbedījumi droši vien apglabāti epidēmijās, savstarpēju cilšu sadursmēs vai pat medībās mirušie vienas ģimenes locekli.

Īpašas piezīmes: pirmās ziņas par apbedījumiem grantskalnā pie Zvejnieku mājām publicējis K.Zīverss 1874.g., norādot, ka netālu no vietas, kur uziets krams, esot atradušies kapi, kas diemžēl stipri postīti. Bieži vien mirušie guldīti cits virs cita bez zārka. Cilvēku kauli bijuši sajaukti ar dzīvnieku kauliem.

1875.g.par kapiem raksta arī K.Grēvings, minot, ka netālu no Zvejnieku mājām konstatēti atsevišķi apbedījumi - viens mirušais bijis apglabāts koka vienkocī zem akmeņiem, otrs - zem oļiem un kāda lielāka akmens, pie kura bijušas ogles un pelni, kā arī māla trauku lauskas it kā ar ķemmes-bedrīšu ornamentu. Turpat netālu atrasts dzintara krustiņš. K. Grēvings secina, ka apbedījumi nav seni.

Par cilvēku kaulu atradumiem Zvejnieku māju tiešā tuvumā 1926.g. Pieminekļu valdei ziņoja arī R.Šnore.

Kad un kas pētījis: 1894.g. grantskalnā, ko sauca arī par "Kapukalnu", pusi dienas ar izrakumiem nodarbojās K.Lēviss of Menārs. Konstatējis, ka cilvēku apbedījumi ir bez rotaslietām, viņš pieskaita tos vēlākam laikam. Tuvumā atrastie akmens laikmeta priekšmeti neesot saistāmi ar kapiem.

Kapulauks no jauna saistīja pētnieku uzmanību 1964.g., kad paugura virsotnē, ņemot granti, atrada sarkani krāsotus cilvēku kaulus. Grants karjeru pārbaudīt ieradās arheologs J.Apals, konstatējot vairākas kapu bedres, turklāt vienā no tām - okera pazīmes.

1964.g.jūnijā, vietā kurā tika atrasti kauli, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts F.Zagorska vadībā veica pirmos pārbaudes rakumus 21 m2 lielā platībā, atsedzot 4 apbedījumus.

Sākot ar 1965.g., Zvejnieku kapulaukā tika veikti sistemātiski pētījumi ar pārtraukumiem piecus gadus (1965.,1966.,1968.,1970.,1971.).

Literatūra: F.Zagorskis. Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks. R.,1987
F.Zagorskis. Zvejnieku akmens laikmeta kapulauka apbedījumu tipoloģija un hronoloģija//Arheoloģija un Etnogrāfija, XI, R.1974